Koncentrējieties uz sevi, nevis citiem

Vakar, iekš populārākās draugiem.lv domubiedru grupas, kura veltīta tieši mūsu apskatītajam jautājumam, t.i., dzelžu cilāsanai, kārtējo reizi tika aktualizēts jautājums par naturālo un farmakoloģisko treniņu un sasniedzamajiem rezultātiem. Uz jautājumu: “Kāpēc tas ir tik svarīgi?”, tika saņemta visnotaļ loģiska un sagaidāma atbilde, proti, “Lai redzētu līdz kādam līmenim var tikt nelietojot farmakoloģiju, lai būtu ideāli/favorīti/elki, kuriem vēlētos līdzināties.”

 

ninjaturtlesŠajā sakarā es “patinu filmiņu” uz priekšu un atpakaļ, lai saprastu, kas bija tie cilvēki, tēli, kas man kaut kādos dzīves posmos ir likuši saprast atlētiskas miesasbūves “krutumu”, pie reizes norādot, ka arī pašam vajadzētu kaut ko darīt?

 

Uzreiz gan jāatgādina bloga lasītājiem, ka es tā nopietni uz svaru zāli sāku iet 21 gada vecumā, t.i., manā gadījuma izpalika tīņu maksimālisma diktēti procesi un favorītisms, jo sāku jau gana nobriedušā vecumā. Paturpinot par to bērnu un tīņu vecumu, kurš vairāk vai mazāk nācās uz 90-to un 2000-šo gadu miju, tad tajā laikā mani favorīti noteikti nebija bodibilderi vai kādi spēka sporta pārstāvji. Mani favorīti bija citu sporta veidu pārstāvji – futbolisti, basketbolisti, hokejisti un autosportisti/motosportisti.

Savukārt, ja mēs runājam par bodibildingu, tad mans stāsts ir visai interesants. Kad es biju mazāks, tad man šie lielie, labi trenētie augumi ar zemo tauku procentu neizsauca nekādas negatīvas emocijas. Es par viņiem nekādā mērā nefanoju, jo man viņi likās tādi frīki, taču nebija arī nepatikas (šajā laikā es arī uzzināju ka ir tāds “kultūrisms” un ar šo vārdu man uzreiz saistījās konkrēts sportists – Aivars Visockis). Pēc tam, laikam ejot, gluži patīkams tas skats nelikās… un nelikās tieši zemā tauku procenta dēļ, jo likās, ka viņi ir tik “plāni”, ka jau nu tūlīt nedaudz nedaudz un āda plīsīs un viss būs pa grīdu. Taču tad sākās trešais posms, kas atkal atgrieza “normālās emocijas”. Iespējams, ka tas saistīts ar paša iesaistīšanos šajā visā lietā.

 

Bet labi, te mēs novirzījāmies no tēmas. Kas bija tie, kas man, kā mazam puikam rādīja, ka lieli muskuļi, spēks utt. ir labi? Tā kā es jau savu apzinīgo bērnību (sevi epizodiski atceros jau no triju gadu vecuma, no četru – visai skaidri) pavadīju jau laikā, kad Latvija bija neatkarīga valsts, tad arī Rietumu kultūra produkti arī formēja manu priekšstatu par dzīvi. Tajā laikā tās noteikti bija dažādas multfilmas par supervaroņiem (Dzelzs vīrs, Zirnekļcilvēks, Betmens, Fantastiskais četrinieks utt.), bruņurupučiem ņiņdzjām, motopelēm.

Manuprāt, šī bērnu apziņas formēšanas tehnika, kad šādā veidā notiek zināmu vērtību “iepotēšana” noteikti nav tas sliktākais paņēmiens. Kādi izskatījās mani pieminētie varoņi? Viņi vai nu bija ietērpti ļoti apspīlētos supervaroņu tērpos, izceļot muskulatūru (faktiski tas drīzāk līdzinās body-art) vai arī, kā bruņurupuči, vispār bija bez tērpiem, toties ar labi redzamiem muskuļiem. Savukārt ļaunie varoņi bija lieli, resni, izplūduši, ar pumpām uz sejas un riebīgiem smiekliem. Jā, var jau teikt, ka šie multiplikācijas darbi bija ļoti nežēlīgi un, pēc mūsdienu mērauklas, iespējams, pavisam maziem bērniem tādus vēl nerāda, taču tas “mesidžs” bija ļoti skaidrs. Atgādināšu, ka šo paņēmienu, lai izaudzinātu jaunu, daudz pozitīvāku un dzīves pārbaudījumiem gatavāku paaudzi, izmantoja ASV, kad, pieļauju, ka pēc kāda augstākstāvošo lēmuma, pēc Lielās depresijas, lielā daudzumā sāka parādīties dažādi komiksi par supercilvēkiem – supervaroņiem.

 

23
Vladimirs “Dinamīts” Turčinskis

Nākamais posms šajā motivācijā bija, protams, ka filmas. Te neko jaunu pateikt nevaru, jo Arnolds Švarcenegers, Silvestrs Stalone, Žans Klods Van Dams, Čaks Noriss (oi, viņu laikam, bija jāraksta pirmo :D), Dolfs Lundgrēns, Stīvens Sīgals kā astoņdesmito gadu laikā bija sākuši savu uzvaras gājienu pa toreizējās Pasaules 1/6 sauszemes republikām, bet vēlāk – neatkarīgajām valstīm, tā to turpināja darīt arī deviņdesmitajos. Jā, viņi bija onkuļi ar lieliem muskuļiem, kuri labi šāva, kāvās, spridzināja… ko puikam vēl vajag?

Interesanti, ka parasti tieši šo filmu dēļ Švarcenegeru sauc par galveno iedvesmotāju uz “kačāšanos”. Man viņš tāds nekad nav bijis un lūk kāpēc. Sākumā, kad redzēju pirmās filmas, es nemaz nezināju, ka viņš ir bijušais sportists. Nu jā, onkulis ar lieliem muskuļiem. Un? Pēc tam es uzzināju, ka viņš ir kultūrists un kaut kad sen bija viens no labākajiem, dominējot savā laikā. Jā, tas jau ir tuvāk. Savukārt to Švarcenegera patieso ieguldījumu šajā sportā, viņa ietekmi bodibildinga attīstībā es tā pa īstam apjautu tikai tad, kad jau pats sāku trenēties un plašāk interesēties arī par sporta veida vēsturi.

 

Ar konkrētu sportistu vārdiem un uzvārdiem saistās jau, ja var teikt, nākamais intereses posms, kurš, protams, pārklājas ar iepriekšējo, taču pēc savas būtības ir pilnīgi cits, proti, dažādu sporta šovu vērošana. Nevis gluži sacensību, bet tieši šovu, pie kuriem es attiecinu arī spēkavīru sacensības. Raimonds Bergmanis, protams, bija pirmais spēkavīrs, kuru es uzzināju, pēc tam parādījās Māris Šveiduks no Robinsoniem. Taču pats pirmais bija pilnīgi cits un ne Latvijas atlēts. Tas bija lielai daļai labi zināmais “Dinamīts”, jeb Vladimirs Turčinskis, kurš, diemžēl, nu jau kādu laiku nav starp mums. Tieši viņa starti Gladiatoru šovā, kur Dinamīts sevi parādīja kā spēcīgs, ass un neuzveicams cīnītājs, man radīja tādu pašu noturīgāko iespaidu par to kas vispār ir spēka sports un kādam būtu jāizskatās spēka sportistam.

 

Godīgi sakot, arī pašlaik uzskatu, ka viņš mūsu platuma grādos bija viens no vislabākajiem spēka sporta popularizētājiem, atļaušos teikt, ka viņš bija visu spēka sporta veidu seja, kurš kā ļoti vispusīgs un inteliģens cilvēks, prata pasniegt kā sevi, tā arī tās idejas, ko nesa sev līdzi.

 

Tomēr, kā jau teicu, mani favorīti šajā laikā bija pilnīgi citi. Jā, man patika basketbols, kur vēroju labāko saspēles vadītāju spēli patika hokejs, kur pastiprinātu uzmanību pievērsu vārtsargiem, patika arī citi sporta veidi, tajā skaitā arī amerikāņu futbols. Šajā gadījumā es atkal nevaru izcelt nevienu konkrētu sportistu, taču kā viens no spēcīgākajiem argumentiem par labu fizisko aktivitāšu sākšanai kalpoja parasta atziņa: “Es par viņiem rakstu, bet kāpēc es nevarētu pats būt ja ne tādā pašā, tad vienkārši labā sportiskā formā?”

 

visockis
Aivars Visockis

Savukārt, kad es jau sāku un turpinu trenēties, man īstu kaut kādu favorītu nav. Jā, man ir lietas kas patīk kādā atlētā, man ir lietas, ko es novērtēju, kā ļoti labas. Man ir priekšstats par to kāds varētu būt mans teorētiskais “ideālais atlēts”. Bet uzvārdi? Nē, tādu nav.

 

Kāpēc es vispār šo uzrakstīju? Nē, nevis tāpēc, ka man vajadzēja kaut ko uzrakstīt, bet negribējās rakstīt par tādām nopietnām tēmām. Tāpēc, ka ar šo rakstu es gribēju parādīt, ka tā pa lielam kaut kādu orientieru-favorītu meklēšana un tad sevis nomocīšana ar jautājumiem no sērijas: A viņš farmu lieto? A ko tādu vispār ir reāli sasniegt? A cik daudz ir jātrenējas? utt., ir bezjēdzīga.  Tāpat, ja tie ir sportisti-profesionāļi, fitnesa modeļi vai ļoti apdāvināti sportisti, tāpat līdz viņu līmenim “parastajam mirstīgajam” aizsniegties nav lemts. Ar savu piemēru parādīju, ka tie motivatori un apziņas veidotāji var vispār būt pat izdomāti tēli.

Es vispār uzskatu, ka motivēties no kādiem konkrētiem cilvēkiem nav pareizi. Drīzāk kā motivatoru ir jāizvēlas, rezultāts (SAVS rezultāts), process utt. Spēka sorts, sevišķi bodibildings, teiksim godīgi, ir narcisu un egoistu sporta veids, tāpēc arī rezultātus sasniedz tieši tādi. Koncentrējieties uz sevi, nevis uz kaut kādiem onkuļiem vai tantēm, ko ieraudzījāt kādā domubiedru grupā.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *