Pasaka par “pliko karali” – WADA

Šodien Pasaules antidopinga aģentūras izplatītajā paziņojumā ir atklāts “šokējošs fakts”, proti, par vislielākajiem “dopinga draugiem” ir nosaukti Krievijas sportisti, bet par pašu “netīrāko” sporta veidu – vieglatlētika.

Tā kā es neesmu veicis nekādu pētījumus šajā jomā, tāpēc man nav faktoloģiskā materiāla, lai apgalvotu pretējo, taču ir šāda tāda informācija, lai šiem datiem līdz galam negribētu ticēt.

 

Iemesls neticībai ir viens un tas arī ir noteicošais. Lai arī WADA tiek pasludināta kā visa pasaules sporta galvenā organizācija, kas cīnās pret dopingu sportā, taču tā vis nav un realitātē WADA ietekme ir “par īsu”, lai šādus pētījumus un paziņojumus varētu uztvert ar pilnu nopietnību. “Ēnas zona” šajā gadījumā ir acīmredzama – profesionālais sports. Turklāt, lai arī parasti to saprot Ziemeļamerikas kontekstā, arī citos reģionos WADA nebūt ne vienmēr ir tā organizācija, kas “pasūta mūziku”.

 

Taču sāksim ar Ziemeļameriku. Nu jau aizvadītās Nacionālās hokeja līgas sezonas pirmajā pusē biju rakstījis par šīs organizācijas/sistēmas nostāju pret dopinga jautājumu (ar rakstu var iepazīties šeit: http://sportacentrs.com/hokejs/nhl/26102014-blogs_nhl_dopinga_paradize). Tiem, kuriem ir slinkums lasīt visu garo tekstu, varu īsumā atgādināt – NHL dopinga pārbaudes notiek tikai regulārajā sezonā, spēlētāji netiek testēti uz stimulantu klātbūti organismā, zemākajās līgās dopinga kontrole tika ieviesta vien no šīs sezonas. Un, jā, WADA šajā gadījumā neko nenosaka, jo testi, tāpat kā visām šīm līgām, notiek pēc vienošanās, kas ir noslēgta starp spēlētāju asociāciju (arodbiedrību) un NHL (komandu vadītājiem). Faktiski tas nozīmē, ka paši spēlētāji var noteikt to uz ko un kā viņus testēs un ko darīs ar testu rezultātiem.

 

Kāda ir pašu spēlētāju un līgas attieksme? “Pie mums šādas problēmas nav!”- šādu atbildi var jau gaidīt automātiski. Turklāt, tieši tāpat ir atbildējuši arī Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) pārstāvji.

 

Interesanti, ka pašā NBA spēlētāji tiek testēti… tikai pirmssezonas treniņnometnēs. Izņēmums ir debitanti, kurus pirmajā sezonā pie profesionāliem pārbauda vismaz trīs reizes. Sezonas laikā spēlētāju tesu procedūra nav skaidri definēta, tikai minēts, ka “Tiek testēti”. Interesanti, ka tikai no nākošās sezonas NBA spēlētājus pārbaudīs arī uz mākslīgo augšanas hormonu klātbūtni organismā, lai gan HGH aizliegts līgā bija jau labu laiku kā.

 

Mazliet labāka situācija ir NFL un MLB. Beisbolistiem tas ir tāpēc, ka savulaik tieši dopinga dēļ bija sacelts milzīgs tracis, kura regulēšanā iesaistījās pat ASV kongress. Pašlaik MLB testēšanas procedūra ir tuva WADA piedāvātajai, taču – ar vairākām būtiskām atkāpēm. Savukārt NFL spēlētājus var testēt visa gada garumā, turklāt pārbaudīts tiek KATRS atlēts (visi NFL spēlētāji iziet urīna testu).

 

Jāsaka, ka visos lielākajos Ziemeļamerikas sporta čempionātos ir savi anti dopinga noteikumi, kas ir izveidoti tā, lai paši organizētāji un atlēti varētu veiksmīgāk darboties, tajā pašā laikā stāstot, ka viņiem ir dopinga testi. Starp citu, diezgan interesanti ir apzināties to faktu, ka laikā, kad visā pasaulē ik dienas dopinga lietotāju saraksti papildinās ar jauniem uzvārdiem, no Ziemeļamerikas profesionālajām līgām (lai arī tas ir visaugstākais līmenis, līdz ar to prasības pret atlētiem – arī visaugstākās) ir labi ja daži gadījumi sezonā. MLB, varbūt, ir izņēmums, taču arī – spēlētāju skaits, kopā ar zemākajām līgām, ir milzīgs, tāpēc atsevišķu gadījumu atklāšana nepārliecina.

 

Labi, tā ir Ziemeļamerika un kāds teiks, ka tas ir “pūstošais kapitālisms”, tāpēc tur ir gatavi iet uz visu, ka tik nopelnīt. Kā ir citās valstīs, reģionos, sporta veidos?

 

Man nav mērķis izskatīt pilnībā visus čempionātus, vien lielākos un interesantākos. Sāksim ar tādu turnīru kā Anglijas Premjerlīga futbolā. Viņiem, kas interesanti, dopinga testi notiek itkā pēc vispārpieņemtajiem noteikumiem bet… pati WADA viņiem atzīmē virkni pārkāpumu, tajā skaitā to, ka tieši dopinga testi (nejaukt ar narkotisko vielu testiem) notiek tikai spēļu dienās un treniņos. Tāpēc, ja komandām par kādu atlētu ir aizdomas un ir zināms, ka notiks testi, spēlētāji vienkārši nepiedalās treniņā. Tik vienkārši.

 

Citās TOP līgās testi tiek veikti pēc UEFA, nevis WADA noteikumiem. Interesanti, ka FIFA, kas ir starptautiskā futbola federācija apstiprināja WADA dopinga noteikumus vien… pirms 2006. gada Pasaules kausa futbolā.  Taču pilna WADA noteikumu ieviešana viņiem ilga līdz 2014. gada PK.

 

Pārceļamies uz citu kontinentu, Austrāliju. Tur ir tāds ļoti populārs veidojums kā Nacionālā regbija līga (NRL). Viņi, protams, arī paši sev ir saimnieki un līdz šim brīdim neuzskatīja par vajadzīgu ieviest nejaušo dopinga pārbaudi, t.i., visas pārbaudes pirms tam tika izziņotas. Tajā pašā kontinentā ir arī Austrālijas futbola līga (AFL), tur ne tikai viņiem ir savi futbola noteikumi un savi uzskati anti dopinga jautājumos, bet arī gana droši funkcionāri, kuri publiski atļaujas “pasūtīt” WADA ar visiem viņu noteikumiem un dopinga lietošanā vainīgus spēlētājus (34 gabalus), pasludināt par nevainīgiem.

 

Savi dopinga noteikumi ir arī Indijas kriketa līgā, arī regbijā, TOP čempionātos, ir savi noteikumi un WADA atbildīgās amatpersonas tikai krata ar pirkstu, ka tā darīt nedrīkst, taču paši tur iejaukties nevar. Es nemaz nerunāju par autosporta disciplīnām, kuras vienmēr ir bijušas kaut kur maliņā un uzvedušās tā itkā šis dopinga jautājums viņus nemaz neskar. To pašu var teikt par spēka sportu – spēkavīru sacensības, IFBB profesionāļu līga, neskaitāmās spēka trīscīņas federācijas un vēl, un vēl, un tā joprojām!

 

Līdz ar to, lai vai kā kāds gribētu pasludināt WADA par galveno un īsto cīnītāju pret dopingu, tas ir vēlamā uzdošana par esamo. Jā, viņi pat mēģina cīnīties (lai gan tā nav cīņa, tas ir bizness, bet ne par to ir runa), taču ir ļoti liela sporta daļa, kuriem uz tādiem WADA ir uzspļaut un viņi tieši to arī dara – spļauj virsū.

Tieši tāpēc šie paziņojumi, kas nāk no WADA puses un tiek pasludināti par vienīgo īsto patiesību… lai nesauktu tos par meliem, sauksim par – ļoti neprecīzu informāciju.

 

Kur WADA ir karaļi? Starptautiskajos turnīros un tajos sporta veidos, kur sacensības notiek nevis individuāli vai klubu līmenī, bet starp valstīm. Jā, tur viņi var izpausties un tāpēc sportisti šajos sporta veidos cieš visvairāk. Vai tas ir normāli un atbalstāmi? Nezinu, taču WADA organizācijai tas noteikti ir izdevīgi.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *