Resnam būt (?)

Ir lietas, kas man ir saprotamas, ir lietas, kuras es mēģinu saprast vai man nav pieņemamas un ir lietas, kuras man tiktāl nav pieņemamas, ka es tās vairs nesaprotu, pareizāk sakot es nevaru sev izskaidrot tos motīvus pēc kuriem ir vadījušies tie cilvēki, kas šīs idejas popularizē. Viena no tādām noteikti ir “Fat acceptance movement”.

 

Tiem, kas nav lietas kursā, īsumā šo pasākumu/kustību (lai gan kustību šai parādībā patiešām būtu jābūt vairāk) var raksturot kā cīņu par resno (jā, tieši RESNO) cilvēku pieņemšanu sabiedrībā. No vienas puses jau liekas ļoti skaisti – nu kādam ir problēmas ar veselību, viņš cīnās ar saviem hormoniem, taču vienalga resns… bet nu ne jau mēs no labā prāta to izvēlamies utt. Jā, šādā gadījumā es piekrītu, ka resnums ir paša cilvēka nelaime, viņš to saprot, taču šādā gadījumā arī viņš maz ko var izdarīt lietas labā. Tomēr, visa sāls ir pilnīgi citur. Šī kustība savas idejas pasludina nevis no sērijas “Mēs esam resni, palīdziet mums!”, bet “Mēs esam resni, tas ir forši, nāciet mūsu bariņā!”

 

Es tagad nesākšu garas pārdomas par to vai būt resnam (tieši resnam, nevis viegli apaļīgam utt.) ir labi vai slikti, man nav tagad tāda entuziasma, taču norādīšu vien to, ka tīri no anatomijas, fizioloģijas u.c. zinātņu skatu punkta resnums nav cilvēka “normālais stāvoklis”, tas ir viņa bezdarbības, slimības vai kādas citas nelaimes rezultāts. Ja mēs paskatamies dabā – vai tur ir novērojams, ka kāds dzīvnieks būtu resns? Tādu patiesībā ir maz (lai neteiktu, ka nav vispār) un šādi dzīvnieki spēji izdzīvot tikai konkrētā vidē (un arī šis resnums viņiem pilda funkcionālus uzdevumus). Mājdzīvnieki? Jā, tādu gan ir daudz. Cilvēki – vairāk nekā vajag. Secinājums? Mūsdienu sabiedrība ir sasniegusi tādu labklājības līmeni, ka tas nevis uzlabo cilvēka dzīves kvalitāti, bet gluži pretēji – to pasliktina, cilvēki kļūst slinki un tādā veidā notiek degradācija. Bet arī ne par to. Es jau vairāk par to resnuma pieņemšanu sabiedrībā.

 

Lai nebūtu nekādu pārpratumu, ka tievie tagad “noliek” resnos, varu pilnīgi mierīgi atzīt, ka es tagad neesmu nekāds tievais un nekad dzīvē neesmu arī piederējis šai grupai. Skolas laikā pie 180-183 cm sverot 100-105 kg, bet zem 90 kg atzīmes esot tikai ļoti īpašos gadījumos, pie tādiem nemaz nevar piederēt. Es zinu, ko nozīmē būt resnam, lai arī ne ļoti un ekstrēmi, bet pietiekoši, lai izdarītu secinājumus un tieši tāpēc man šie “resno aizstāvji” vienkārši tracina. Zinu arī ko nozīmē, kad liekais svars sāk traucēt veselībai.

Viņi šiem nelaimīgajiem cilvēkiem vēlas nevis palīdzēt, bet sabojāt dzīvi vēl vairāk. Kāpēc? Nu, ja es pateikšu, ka sabiedrības pieņemšana ir viena lieta, bet fizika, anatomija un fizioloģija nevar pēkšņi mainīt savas likumsakarības… tas būs pietiekošs arguments?

 

Mēs jau varam pateikt, ka 130 kg smaga 160 cm meitene nav nekas īpašs, taču vai to pateiks viņas skelets? Vai viņa pati jutīsies labi, ja viņa tīri fiziski nevarēs izdarīt lielāko daļu no tā ko dara viņas draugi (kaut vai piedalīties kādās vienkāršas komandu spēlēs piknikā esot), kuri būs pieņēmuši viņu tādu kāda viņa ir? Vai to pieņems viņas iekšējie orgāni, kad šie 130 kg būs “jādarbina”, bet svars klāt tik nāks un “benzīns” būs tik nekvalitatīvs cik vien tas ir iespējams.

 

Atkārtošos, es nerunāju par iedzimtu slimību nomāktiem cilvēkiem, viņu man patiešām ir žēl, es runāju par tiem, kuri sevi paši (vai jau agrā bērnībā ar vecāku palīdzību) ir noveduši pie šāda stāvokļa. Aizbildināties ar slimībā šajā gadījumā ir smieklīgi, jo tās jau arī rodas no tā dzīvesveida un ēšanas, kas ir izvēlēts.

 

“Vienalga kā cilvēks izskatās, galvenais, lai viņš ir vesels” – šādi mēģina atrunāties tie, kurus ir skāris šis resnuma bacilis. Pa lielam es jau tam arī varētu piekrists, ja ne viens būtisks “bet”. Kā mēs varam runāt par veselību, ja ķermenis jau tā ir sev nedabīgā stāvoklī? Jau iepriekš pieminētās meitenes piemērs. Labi, viņai var nebūt pat kādu esošu un aktuālu kaišu, bet tās noteikti veidojas, šeit nevajag pat runāt par kādām sirds un asinsvadu slimībām vai kuņģa kaitēm, pietiks kaut vai ar skeleta problēmām, kas noteikti radīsies, jo 130 kg mazkustīgam cilvēkam (un ar šiem kilogramiem būt kustīgam, neesot kāda specifiska sporta veida pārstāvei vai pārstāvim, ir tikpat kā nereāli) ir ārkārtīgi liela slodze uz savu balstu. Un jā, pēc tam jau sāksies arī pārējās slimības.

Un šo situāciju vēl vairāk pasliktina tas, ka daudzi, šīs kustības iedvesmoti, uzskata, ka… nu tā nu tas ir, tur mēs neko nevaram darīt. “Es esmu resns, es tur neko nevaru izmainīt, tāda man ir ģenētika” – šādu atrunu ir pilns. Es, kā cilvēks, kurš no tiem pašiem 105 kg tiku līdz 85 kg (pat bez lielām slodzēm, uztura bagātinātājiem vai farmakoloģijas) un zinot ne vienu vien piemēru, kuri ir panākuši vēl lielākas izmaiņas varu droši teikt – tās ir sliņķu atrunas. Protams, ja cilvēks jūtas labi šādā tēlā, tad viņu nekas nevar pārliecināt, ka ir jāmainās, taču, no otras puses, kamēr ir šāda pašiedvesmotāju grupiņa, kas pasludina, ka būt maza begemota izmēros cilvēkam ir labi un pieņemami, tikmēr, pat saprotot, ka pašam rodas problēmas, cilvēks neko nemainīs, jo… “nu runā, tač, ka viss ir ok!”

 

Vēl viens aspekts, kas mani vienkārši nenormāli tracina ir vēlme padarīt ekstrēmi resnus cilvēkus par kaut kādiem iekāres objektiem. Pareizāk sakot, nosodīt tos, kuriem resnums neliekas pievilcīgs.

Es saprotu, ka tīri zemapziņas un fizioloģiskajā līmenī visiem gribas būt kaut kādiem iekāres objektiem, lai viņus apbrīno un vienkāršā valodā runājo, “grib”, taču mēs visi labi saprotam, ka vieniem patīk blondīnes, citiem – brunetes, vienām patīk gari puiši, citām – muskuļoti utt. Tad kāpēc mani ir jākaunina par to, ka, piemēram, man nepatīk resnas meitenes? Jā, man viņas neraisa nekādas iekāres emocijas. Tas gan nenozīmē, ka es viņas necienu kā cilvēkus, ko daudzi resno tiesību aizstāvji jauc, bet, piedošanu, ja man viņas neliekas pievilcīgas, es viņas nesākšu par tādām saukt tikai tāpēc, ka viņas ir resnas. Tā kā ir apzīmējums “sekss no žēluma”, tad šajā gadījumā resnie prasa sevi atzīt par seksīgiem tikai aiz žēluma pret viņiem.

 

No otras puses un personīgā piemēra. Savos “rasnajos laikos” es labi sapratu, ka ar tā laika formu es noteikti neesmu tas par kuru visas meitenes spiegtu sajūsmā. Es nebiju tāds, lai nosacīti savu izredzēto dāmu (tolaik vēl tīri hipotētisku) uzrunātu ķermeņa līmenī, fizioloģiski. Tas ir visam sākums. Mēs varam runāt par daudz ko, bet cilvēks ir dzīvnieks un viņam šī miesiskā saikne un pievilcība ir daudz tuvāka nekā garīgā (un nevajag tagad stāstīt par gadījumiem, kad ir pretēji – tas drīzāk ir apstākļu spiests negadījums, nevis pazināta un gribēta izvēle).

 

Tomēr, lai vai kā man tas viss nepatiktu, štrunts ar viņiem, resno tiesību aizstāvji noteikti nav pats sliktākais, ar ko jāsaskaras dzīvē, viņus var paciests, jo Latvijā tādu vēl nav daudz (un paldies Dievam!) Kas šajā situācijā mani noved līdz situācijai, kad man reāli gribas šos tiesību aizstāvjus sist, ir… bērnu iesaistīšana viņu vājprātā. Es vispār esmu pret bērnu iesaistīšanu vecāku plānprātības vadītos pasākumos. Tas skar ne tikai bērnu pārbarošanu, bet arī veģetārismu, pārmērīgas sporta aktivitātes utt.  Pieaudzis cilvēks, ja vien viņš nav tik resns, ka par viņu raksta kā svara rekordistu, ar savu resnumu vēl var sadzīvot un nomenedžēt tā nelabos apstākļus. Ko var bērns? Jūsuprāt, skolā viņu par to slavēs? Vai arī viņam no tā veselības paliks vairāk?

Tā kā patiesībā šis resnuma fenomens vēl ir samērā jauns, par ilgtermiņa sekām šeit var runāt tikai nesenos piemēros, taču, jā, bērniem un pusaudžiem jau arī Latvijā liekais svars (pat ne palielināts svars, bet LIEKAIS svars) ir problēma. Kā tas izpaužas? To vislabāk var redzēt ziņās par skolēnu fizisko sagatavotību, par to, ka armijai un citām iekšlietu struktūrām nav ko uzņemt, jo jaunieši ir fiziski nespējnieki utt.

 

Šo tēmu var attīstīt daudz un dikti, jo risinājums tai noteikti nav vienkāršs, taču galvenais, ko es vēlējos pateikt – KO MĒS, KĀ SABIEDRĪBA DARAM? Kas ir mūsu darbības pamatā? Ko mēs ar to gribam panākt? Es saprotu, ka visi cilvēki ir vienlīdz jāciena un viņus nevar izstumt no sabiedrības tikai tāpēc, ka viņi ir, iespējams, citādāki, taču, no otras puses, es nevaru pieņemt par normu to, ka par normu tiek pasludināti cilvēki ar reālām veselības (un arī psiholoģiskajām) problēmām.

8 thoughts on “Resnam būt (?)

  • 26/06/2015 at 17:57
    Permalink

    Apalīši/tes ir vismaz mīlīgi lielā daļā gadījumu. Turklāt, kā autors ar savu gribasspēku pierādījis – tieši šāda ķermeņa tipam ir milzu potenciāls zālītē to nelabo gaļu sataisīt par labo. Tā pati skriešana un simts citi veidi kā radikāli mainīt savu izskatu un pašsajūtu.. Protams, ka jāiegulda laiks, tas gan.. Pilnīgi visi iespaidīgākie “naturāļi” apkārt zālē ir tieši ex-resnīši. Fantastisks potenciāls šim ķermeņa tipam.

    Tas kas mani satrauc – skalpakaļu skaistuma etalons. Pats no tādiem nāku. Ar milzīgo modes industrijas lobiju aiz sevis. Velnsparāvis, kā šis kaitina. Kad normālas meitenes tiecas uz slimo bulīmiķu galu (visi šitie “vai tad es Tev neliekos resna” no TOTĀLI NORMĀLĀM MEITENĒM). Un “caurspīdīgie” cilvēki reti ir mīlīgi, biežāk skabargveidīgi. Visādas dāmas pilnas ar testosteronu savā uzvedībā un attieksmē, mega agresīvi mazi čalīši..

    Īsāk – notiek abu galējību humanizācija. Nejēdzīga tievuma ir senāka, nejēdzīga resnuma – jaunāka. Dzīvot, patikt citiem un sev gribās visiem, tāpēc ne-parastie cilvēki šādas lietas veido. Neapšaubāmi, neviens nav atcēlis ģenētiku (http://www.mensfaq.com/lv/fitness/info/359-tipi.html). Taču, abi “ne-normālie” ķermeņu īpašnieki to enerģiju, ko iegulda attaisnojumu gudrošanā, varētu ieguldīt sava izskata izmainīšanā uz “vidējā” jeb normas pusi. Žēl, ja tomēr tas īstais liekais svars ir galvā/dvēselē un tiek izgudrotas visvisādas atrunas lai neko nemainītu.

    Reply
  • 26/06/2015 at 21:18
    Permalink

    Jā, tievums ir otra galējība, ko mēģina uzspiest sabiedrībai. Tāpēc ir vienkārši traģiski skatīties uz vidusskolniecēm, kas skolā ēd tikai vienu mazu šķīvīti salātu, lai svērtu kaut kādis n kilogramus (tievums un konkrēta svara izvirzīšana par ideālu vispār ir jāaizliedz ar likumu!)

    Tas viss ir tas par ko šajā blogā es esmu runājis jau daudzreiz un runāšu vēl vairāk – mūsu sabiedrība savā ķermeņa pieņemšanā/veidošanā ir aizgājusi galīgi garām. Vieni tiecas pēc slimīga tievuma, citi ir atmetuši tam ar roku un kļūst par begemotiem.
    Mums nav orientieru vienkārši funkcionālam, sportiskam, veselīgam cilvēka tēlam. Ir vai nu kaut kādi modes industrijas skeleti, vai pārtikas industrijas sivēntiņi.
    Vidusslānis ir tik mazs, turklāt, arī savā izpratnē tas ir tik dažāds, ka nevar runāt ka tas ir ar veselīgu izpratni par šīm lietām.

    Manā izpratnē, pie pareizas šo jautājumu risināšanas no valsts un sabiedriskās domas veidošanas aspekta , būtu jāveido parasts veiksmīga, fiziski aktīva, intelektuāli attīstīta cilvēka tēls, uz kuru arī būtu jātiecas. Nevis kaut kādiem tirliņ-tarliņiem, kas pašlaik ir mūsu “sabiedrības gaišie prāti”

    Reply
    • 27/06/2015 at 13:48
      Permalink

      Un kā domā, 181 cm garam čalītim, kurš aktīvi mēģina nodarboties ar sportu ( velosports, florbols) ir normālo svērt 69.5 kg?

      Reply
      • 27/06/2015 at 14:09
        Permalink

        Viss jau ir nosacīti. Ja šis 181 cm garais jaunietis ir SPORTISTS, kurš savu ķermeni veido tā, lai sasniegtu pēc iespējas augstākus rezultātus, tad šāda svara-auguma attiecība ir normāla priekš riteņbraucēja (PRO braucēji apmēram tādos parametros ir).

        Ja šis jaunietis vienkārši ir fizkultūrietis, kurš kaut ko dara, bet nekādā gadījumā nav sportists (tāds, kuram sports ir ja ne galvenā dzīves prioritāte, tad viena no), tad tas, protams, ir pamaz.

        Reply
  • 27/06/2015 at 14:34
    Permalink

    Un ja es piebildīšu, ka viņam ir 15 gadi?

    Reply
    • 27/06/2015 at 14:49
      Permalink

      15 gadi nav šajā gadījumā glābiņš. Protams, ka, ja nekas mērķtiecīgi netiek darīts, svars nesāks strauji augt.
      15 gados tie 70 kg nav kritiski, taču ir jādomā uz priekšdienām – vai šāda forma ir ok, vai gribas kko citu. Turklāt tas ir īstais laiks, kad jau var darboties arī ar svariem.

      Reply
      • 27/06/2015 at 14:57
        Permalink

        Problēma jau ir tā, ka visi viņu apceļ, viņam krītas pašvērtējums, negrib ne arvienu draudzēties.
        Cik noprotu viņš pats sāk domāt, ka ir resns un pat dažreiz paliek žēl viņu

        Reply
  • 27/06/2015 at 15:02
    Permalink

    Resns? Nu nez kā pie 181 cm un 70 kg var izskatīties resns (skinny fat?), bet, ja jau cilvēkam ir kaut kāda veida problēmas, šajā gadījumā – psiholoģiskas, tad vajag tās risināt.

    Kā variants – sākt nodarboties ar sportu, pareizi ēst utt.

    Reply

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *