Skolas sports: Pārstartēšana

Pirms kāda laika ļoti populāra tēma Latvijas sporta portālos un vispār sporta sabiedrībā bija skolu sporta stundas. Nu jau laiciņš pagājis, arī pats šīs diskusijas aizsācējs Helmuts Rodke vairs tik aktīvi nekurina šo tēmu, taču es gan, pārdomājis tos un citus aspektus,gribētu ieskicēt savu ideālo sporta stundu (drīzāk pieeju).

 

Ko parasti pārmet skolai? Principā, visu. Ko grib, to arī pārmet, jo visi nez kāpēc ir pieraduši, ka skolai, skolotājiem var pārmest ko gribi, sabiedrība šādus pārmetumus tāpat atbalstīs. Lai gan patiesībā, ĻOTI BIEŽI, tās ir muļķības jau saknē. Tas tiešā veidā arī attiecināms uz sporta stundām, jo cilvēki, kuriem vispār nav nekāda priekšstata par to kā tiek organizēts mācību process, kāda ir likumdošana utt., sāk stāstīt par to, ka bērniem vajagot vairāk fizisko aktivitāšu skolā utt.

Es jau vienā no iepriekšējiem saviem rakstiem uzdevu tādu retorisku jautājumu – Bet kur ir šo bērnu vecāki? Sēžot pie PC/TV ar izgāztu vēderu, stāstīt, ka skola nenodarbina viņa bērnu pietiekoši… nu tas ir vairāk nekā smieklīgi.

 
running_trackProtams, ir arī otra galējība, kad vecāki, kopā ar saviem bērniem, uzskata, ka, visi jau nevar būt sportisti (kādi sportisti? skolā vispār NEKĀ no sporta nav), tāpēc fiziskās aktivitātes no skolas programmas ir jāaizvāc vispār, citādāk mazāk spējīgie bērni tiek morāli traumēti utt. Turklāt, bērns var būt talantīgs muzikants, matemātiķis, tāpēc viņam nemaz fizkultūru nevajag.

 

Sāksim ar to, ka fizisko kultūru, kas arī ir tā fizkultūra, vajag ievērot VISIEM. Tāpat kā sabiedrībā vispārpieņemtās uzvedības un ētikas normas, personīgās higiēnas normas utt. Tā vienkārši ir attieksme pret sevi. Ja cilvēks 25 gados nevar ne reizi pievilkties, vai 5 km noskriešana (bez laika kontroles) viņam ir kā nežēlīgs pārbaudījums… nu tad par ko mēs varam runāt?

Arī tiem talantīgajiem, kuriem itkā to nevajag – ticiet man, ja viņš tiešām ir supertalants un kādreiz viņam nāksies piedalīties koncertturnejās, viņa fiziskā nespēja būs pirmā, kas viņam liegs to visu izturēt un progresēt meistarībā. Arī garīgā darba darītājiem fiziskās aktivitātes ir ārkārtīgi nepieciešamas, jo neba tāpat ir radies teiciens par miesu, garu, to saistību un veselību.

 

Labi, tā var filozofēt ilgi un dikti, bet līdz pašai idejai mēs tā arī vēl neesam tikuši. Tad kāds ir mans piedāvājums, lai fizkultūras/sporta stundas tiktu paceltas daudz augstākā līmenī?

 

Pirmkārt, ir jābūt valsts programmai, kas propogandē sportiska dzīvesveida priekšrocības. Nevis tā, ka pāris deputāti ik pa laikam kā mērkaķi tiek parādīti, ka viņi kaut ko sporto, bet reāla un praktiska programma. Tas nozīmē, ka tiek būvēti brīvpiekļuves sporta laukumi (ar valsts un pašvaldību iesaisti), organizētas sporta aktivitātes, attīstīts amatieru sports.

Nevis tā kā pašlaik, kad valsts uzņēmumi, pašvaldības atbalsta profesionālo sportu. Forši jau ir – reklāma, valsts/pilsētas vārda nešana… bet kāds no tā labums iedzīvotājiem?

 

Otrkārt, fiziskās audzināšanas pacelšana jaunā, oficiālā līmenī. Proti, kā ir tagad? Skolēni, bez normatīviem strādājot, kaut ko paļurina skolā, tiek augstskolā, pirmajos kursos kaut ko arī tāpat paļurina (par to tiek piešķirti 0 kredītpunkti) un viss. Mans piedāvājums ir, pirmkārt, vērtējumu (par to kā tas tiktu veidots-vēlāk) sporta priekšmetā ņemt kā obligātu iestāšanās procesā visās augstskolās. Un tajā pašā augstkolā piešķirt sporta stundai kredītpunktus un apmācību visu četru gadu gadumā.

 

Savukārt skolā ir daudz lielākā mērā ir jāatīsta tas ko sauc par starpdisciplīnu saikni, proti, lai nav tā, ka sporta stundā kaut ko dara un viss. Vajag, lai anatomijā māca cilvēka ķermeņa uzbūvi, fizioloģijas pamatus, šo to no ģenētikas (tas gan tiek darīts), turklāt ne tikai vispārīgi, bet tieši caur fizisko aktivitāšu piemēru. Veselības mācībā, tiktu stāstīts par pareizu uzturu (nevis stāstītu par neēšanu pēc 18.00, ĶMI aprēķinu utt. muļķībām) un tā tālāk.

 

Ja mēs runājam par pašu sporta stundu saturu. Kam tur jābūt? Pašlaik katrs skolotājs tā pa lielam var strādāt kā grib. No vienas puses – ir ok, no otras, ne pārāk, jo ne visi skolotāji grib iespringt un dod bērniem reāli praktiskas zināšanas, prasmes, precīzāk, viņi nevis negrib, bet nevar. Es uzskatu, ka fizkultūras stundai arī ir jāatbilst nosaukumam – jāatīsta pamata fiziskās prasmes, jāatīsta kustību aparāts, jāiemāca pareiza bāzes vingrojumu tehnika utt. Vienkāršiem vārdiem runājot, vajag nevis bumbu dauzīt vai mest soda metienus, bet iemācīt bērniem pamatus, lai pēc tam viņi, jau ārpsus skolas, varētu trenēties ij futbolā, ij basketbolā, ij dajebkur citur.

 

Starp citu, ja jau par treniņiem sporta veidos. Kāda situācija ir pašlaik? Ir simtiem sporta klubu, kuri katrs piedāvā savu programmu utt., nav slikti, taču, ja visas šīs sporta nodarbības notiktu skolas ietvaros, t.i., skolām būtu savas basketbola, volejbola, futbola, hokeja, regbija komandas, tad būtu daudz lielāka programmu sasaiste un pēctecība, skolēns varētu izvēlēties sev interesējošos sportus (un bērnu iesaiste sportā kopumā būtu daudz lielāka, jo daudzi uz treniņiem neiet vienkārši tāpēc, ka tie ir tālu, nav pazīstamo utt., te viss būtu zināms un uz vietas), savukārt treneriem, skolotājiem, vecākiem būtu lielāks miers, jo bērnam tiktu nodrošināts mācību process, treniņi, ēdināšana un viss vienuviet.

Proatams, te būs jautājums – a kas un pa kādu naudu to darīs. Te mēs atgriežamies pie pirmā punkta, jo, jā, esošajā modelī šāds piedāvājums drīzāk ir utopija, taču es jau runāju par pilnīgu pieejas maiņu.

 

Par vērtējumu. Pašlaik ir divas nometnes. Vieni ir priecīgi, ka normatīvus atcēla, otri – sūdzās, ka nav normatīvu un stundās ir haļava. Nezinu vai haļava patiešām ir, jo skolu beidzu nu jau prims kāda laika un mums bija normatīvi, taču es varētu piedāvāt sekojošu sistēmu, proti, punktu pieeju.

 

1_FC_Bluestar_Soccer_SchoolTeiksim, mācību gada laikā skolēnam, lai dabūtu “ieskaitīts” (nevis atzīmi ballēs, bet tieši šo ieskaitītu), vajag sakrāt 100 punktus. Attiecīgi, ir priekšmeta programma, kur tiek mācītas dažādas prasmes, teorija utt. Tāpat ir izstrādāta normatīvu tabula visām pamata disciplīnām, kas tiek skartas programmā (piem., vieglatlētika, peldēšana, smagatlētika utml.), kur par konkrētu rezultātu tiek piešķirts konkrēts punktu skaits. Teiksim, 10 punkti ir tās pašas 10 balles. Pagaidām viss liekas kaut kur redzēts, t.i., atgriezšanās normatīvu sistēmā.

Atšķirības sākas tālāk. Proti, ja agrāk bija konkrēta uzdevumu programma, kas jākārto uz atzīmi, tad tagad atzīmes kā tādas nav un skolēns varētu pats izvēlēties tās disciplīnas, kuras viņš grib kārtot un kārtot viņš varētu neierobežoti daudz disciplīnas, jo galvenais būtu 100 punktu sakrāšana.

 

Tas arī atrisinātu visas problēmas ar normatīviem. Faktiski, sanāk, ka skolēnam būtu pusgadā jānokārto pieci testi (tas gan ir atkarīgs no sākotēni nepieciešamā punktu skaita un normatīvu sistēmas, ko visu var un vajag koriģēt, mans piedāvātais ir tikai nosacīts piemērs). Mazāk spējīgie varētu kārtot tās disciplīnas, kas viņiem padodas labāk, nedarot to, kas viņiem nesanāk, tajā pašā laikā, tomēr, no viņiem tiktu prasīts arī kaut kāds līmenis, tāpēc haļava tā noteikti nebūtu.

Interesanti, ka šāda pieeja noderētu arī labajiem sportistiem, kas jau ir sasnieguši labu līmeni un specializējas kādā sportā, proti, ja lodes grūdējam ir jāskrien 3 km uz laiku, tad nez vai viņš priecāsies par ko tādu. Tajā pašā laikā ir disciplīnas, kurās viņš ir ļoti spēcīgs un tās viņš arī nokārtotu. Īsāk sakot – katrs darītu to, ko viņš var un kas viņam padodas vislabāk.

 

Kāds sāks bļaut, ka tā mēs audzinām ļoti šauras specializācijas jauniešus. Es teikšu – nekā nebija, jo, kā jau rakstīju iepriekš, pati programma ir vērsta uz vispārējās fiziskās sagatavotības attīstīšanu. Jā, kārtotu normatīvus katrs savā disciplīnā, bet stundas notiktu vispārējā režīmā.

 

Vai tas atrisinās visas skolu sporta problēmas? Noteikti nē, jo tāpat trūkst telpu, inventāra utt., taču šādā veidā vismaz varētu risināt tās problēmas, kas skar skolēnu gribēšanu nākt uz stundām, zīmju problēmu, jo daudziem tās zīmes tiek rakstītas nevis tāpēc, ka viņi negrib vai nevar sportot, bet tāpēc, ka viņiem nepatīk tas, kas notiek šajās sporta stundās (savulaik viņu vidū biju arī es pats). Kad skolēnam tiek parādīts kāpēc viņam to vajag, kā arī tie pozitīvie piemēri ko dod šāda fiziskās kultūras ievērošana, tad, esmu drošs, malā sēdētāju ir daudz mazāk.

 

Vecāki? Nu ko vecāki… ar varu jau nevar piespiest vecākiem būt fiziski aktīviem un šajās aktivitātēs iesaistīt bērnus. Vismaz ne uzreiz. Tomēr, jau nākošā paaudze, bērni, kuri būs izgājuši šādu pieeju skolas sportā un nākošās paaudzes, jā, tās gan var kaut ko mainīt šajā situācijā.

Es vēlreiz gribu atgādināt, ka skolas fizkultūras mērķis nav audzināt augsta līmeņa sportistus, kā daudzi uzskata, kuri nu tagad Olimpisko spēļu medaļas vāks. Mērķis ir attīstīt bērnā interesi par sportu, parādīt ko un kā var darīt, kā arī, vecākajās klasēs, trenēt viņā tās pamatprasmes, kas būs noderīgas dzīvē.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *