Mūzika treniņu laikā

Liekas, ka pašlaik ikvienā sporta zālē, ikvienā stadionā vai vienkārši uz ielas nevar izvairīties no fizkultūriešiem, kuri savas fiziskās aktivitātes pavada ar mūziku austiņās. Tagad ir pienācis tāds laiks, kad mūzika ne tikai tiek padarīta par neatņemamu sportošanas sastāvdaļu (cilvēkam tas vienmēr ir bijis raksturīgi – pavadīt savas darbības ar mūziku), bet ir pat parādījies jauns mūzikas virziens, ko var saukt par gym-music un kura flagmanis, neapšaubāmi, ir Robs Beilijs.

 

pic1Tātad, vai mūzikas klausīšanās treniņa laikā ir labi vai slikti? Īstenībā šo jautājumu zinātnieki pēta jau sen, turklāt kā no psiholoģijas, tā neiroloģijas un biomehānikas aspektiem un īsti konkrētu atbildi sniegt nevar, jo pētījumu rezultātā iegūtos datus nevar vērtēt viennozīmīgi.

 

Ir atklāts, ka cilvēkiem, kuri fizisku aktivitāšu laikā klausās sev patīkamu mūziku, palielinās pulss, uzlabojas koncentrācija uz veicamo darbu un palielinās vispārējais motivācijas līmenis un viņš daudz vieglāk var strādāt pie savu iespēju maksimālajām robežām, turklāt to nemaz nenojaušot. Viss ir labi, vai ne? No vienas puses, protams, jā, taču no otras – cilvēks pielāgojas mūzikas ritmam. Kas nozīmē, ka, ja mēs runājam, tieksim, par labi izplānotu skriešanas treniņu, kur ir jāskrien konkrētā tempā, tad mūzikas klausīšanās vairāk traucē, nekā palīdz (protams, ja mēs runājam par cilvēku, kurš šajā iepriekš noteiktajā ritmā var noskriet). Iesācēji ar zemu fiziskās sagatavotības līmeni šādā veidā vienkārši “nodzen” sevi.

Te var pieminēt arī to, ka mūzika novērš ķermeņa uzmanību no tiem procesiem, kas notiek ķermenī (un beigu beigās noved pie tā, ko sauc par nogurumu), kas arī ir skaidrojums tam apstāklim, ka ar mūziku trenēties ir vieglāk. Taču no otras puses – tas der cilvēkiem, kuriem sevi ir jāpiespiež trenēties, bet tiem, kuri strādā pēc konkrēta treniņu plāna un viņiem slodzes ir aprēķinātas un sadalītas, ļoti bieži var gadīties tā, ka viņi šādā mūzikas ietekmē izdara par daudz. Tas nav briesmīgi fizkultūrietim, taču sistemātiska šāda “izdarīšana par daudz” jau sporta līmeņa atlētiem var būt nevēlama.

 

2013-10-17-MusicWorkoutKāds, protams, varētu pasmieties par šiem “zinātnieku atklājumiem” sakot, ka ir sportisti, kas neklausās mūziku bet parāda savu labāko rezultātu. Te ir divi aspekti – pirmais ir tāds, ka tie paši zinātnieki ir izpētījuši, ka mūzika dod visus iepriekš minētos efektus treniņa laikā, kad organisms strādā pie vidējām vai vidēji lielām slodzēm, taču pie submaksimālām un maksimālām slodzēm strādājot, mūzikas pozitīvā ietekme uz organismu nav novērota.

Te mums uzreiz ir jāpievēršas otrajam aspektam, proti, mūzika kā reāls stimulators ir noderīgs tiem sportistiem, vai tajos sporta veidos, kur ir ilglaicīga vidējas intensitātes slodze, piemēram, tā pati pieminētā skriešana. Interesanti, ka ne tik sen pasaulē parādījās jauna tendence, proti, skrējējiem-gargabalniekiem visa līmeņa sacensībās tika aizliegts skrējiena laikā klausīties mūziku, padarot to par sava veida dopingu. Pašlaik gan šis aizliegums strādā tikai tajos skrējienos, kur sportisti cīnās par naudas balvām vai kādiem reitinga punktiem (svētdienas skrējēji-amatieri var skriet kaut vai ar patafonu uz pleca).

 

Savukārt Zviedrijā ir veikts pētījums, kurā iesaistīti vairāki desmiti valsts labāko atlētu (dažādu sporta veidu izlašu pārstāvji), kuri atzina, ka mūziku viņi klausās pirms treniņiem vai pirms sacensībām, tādējādi panākot konkrēto noskaņojumu pirms šīm fiziskajām aktivitātēm. Tas arī parāda to, ka, strādājot pie lielām slodzēm, mūzika nesniedz to efektu, kas ir pie vidējām.

 

Labi, tātad mūzika palīdz ikdienas treniņos un faktiski to zināmā mērā var pielīdzināt dopingam. Tas ir pierādīts un neapstrīdams fakts. Tad ņemam pleijeri un uz priekšu? Teorētiski – jā, taču praktiski arī pašai mūzikas izvēlei ir jābūt atbilstošai. Turklāt, atbilstošai ne tikai katra sportotāja individuālajai muzikālajai gaumei, bet arī atbilstošai konkrētam treniņam. Faktiski jāsaka, ka pareizas pleilistes sastādīšana ir visai nopietns darbs, kuram jāpieiet ar nopietnību.

 

Kas jāņem vērā? Protams, pirmais ir žanrs. Pieļauju, ka cilvēkiem, kuri ir izteikti rokmūzikas fani, ieteikt klausīties kādu hiphopa gabalu būs… nu ne tas, ka muļķīgi, bet neefektīvi, jo viņi to, visdrīzāk, nedarīs, tāpēc sākumā ir jāizvēlas žanri pēc kuriem notiks muzikālo kompozīciju atlase.

 

workout-musicOtrs aspekts ir mūzikas ritms. Šeit ir jāskatās pēc tā kādas fiziskās slodzes jūs plānojat veikt šīs mūzikas pavadībā. Ja tā ir skriešana, tad izteikti ātra ritma gabalus ielādēt atskaņotājā, varbūt, tomēr, nevajadzētu (lai gan, kāpēc ne, ja ir ieplānots HIIT treniņš) un, manuprāt, kaut ko tādu no “ambient” žanra arī nevajadzētu, ja ir ieplānots kārtīgs spēka treniņš.

Patiesībā jau sen ir aprēķināts, ka optimālais mūzikas ritms fiziskām slodzēm (neatkarīgi no žanra) ir 145 sitieni minūtē un pētījumos ir noskaidrots, ka līdz šai atzīmei cilvēka veiktspēja patiešām uzlabojas, bet ātrāks ritms šo veiktspēju vairs neuzlabo. Salīdzinājumam der pieminēt, ka vieglam skrējienam būtu jāizvēlas mūzika ar aptuveni 120 sitieniem minūtē, bet, lai noskrietu 1 jūdzi (1,61 km) septiņās minūtēs, atbilstošākā būs mūzika ar 180 sitieniem minūtē.

 

Starp citu, runājot par mūzikas ritmu un kustību sinhronizāciju (tas gan vairāk attiecas uz skrējējiem) – pētījumos ir noskaidrots, ka, ja vien atlēts skrien vienā ritmā ar mūziku, sinhornizējot kustības, tad samazinās viņam nepieciešama skābekļa daudzums par 5-10%, kas nozīmē, ka viņš strādā efektīvāk.

 

Savukārt trešais aspekts ir pats dziesmu saturs, kas rada konkrētu emocionālo stāvokli. Ja jūs ielādējat pleijerī mūziku pie kuras ar savu meiteni/puisi dejojāt pirmo lēno deju skolas diskotēkā, tad es ļoti šaubos, ka tas jūs motivēs uz smagu treniņu (lai gan… visādi var būt). Mūzikas saturam ir jābūt motivējošam vai tādam, kas jūs psiholoģiski noved tādā stāvoklī, kas jums liek trenēties vairāk. Kādam, tiešām, ir nepieciešama skaļa, uzmundrinoša un motivējoša mūzika, bet cits savus spēkus koncentrēs tad, kad dzirdēs kādu dziesmu, kas viņam asociējas ar kādu patīkamu (tikpat labi arī nepatīkamu) notikumu.

Te arī ir jāņem vērā tas, ka dziesmām ir jābūt atbilstošām situācijai un tām nevajag būt jaunām, nezināmām. Kāpēc? Tāpēc, ka, ja mēs nezinām dziesmas vārdus, tad mēs tajos mēģinām ieklausīties un tādējādi zūd koncentrācija uz primāro – treniņu.

 

Tātad – mūzika ir laba, tā mums palīdz trenēties un katram sportistam būtu jābūt pleijerim ar treniņu mūziku! Ne tik strauji… precīzāk ir viens, taču ļoti būtisks arguments, lai pārdomātu vai mūziku tiešām būtu jāiekļauj “ikdienas fizkultūrieša komplektā”. Proti, ja mēs visu laiku trenējamies mūzikas pavadībā, tad rodas tāda kā atkarības sajūta un ja vienā brīdī mums ir jātrenējas bez iemīļotajiem muzikālajiem gabaliem, tad var rasties problēmas kā ar intensitātes, tā veiktspējas līmeņa noturēšanu. Jā, tas viss ir īslaicīgi un viss atgriežas savās vietās, taču… nu tā, lai arī ne pati sliktākā, bet ir atkarība.

 

Visu rezumējot, varu teikt (to esmu arī pats personīgi pārbaudījis), ka mūzika, protams, pie zināmiem apstākļiem (kā ārējiem, tā iekšējiem) var palīdzēt padarīt treniņu efektīvāku un produktīvāku, taču, būsim godīgi, ka mūzika ir tikai viens mazs aspekts. Iet uz zāli, lai klausītos mūziku (tādi, diemžēl, arī ir redzēti)… nu laikam jau ir visai dīvaini. Mūzika ir tikai rīks ar kuru nonākt konkrētā iekšējā vidē/stāvoklī, lai efektīvi izdarītu to, kas jāizdara. Šajā gadījumā tai nav jāpilda izklaidējošās funkcijas, par ko daudzi aizmirst. Ja jau daudzi mūziku pielīdzina dopingam, tad tieši tāds arī ir tās uzdevums.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *