Bodibildinga zelta ēra – mūsdienas, nevis 70-tie!

Katra cilvēka darbības sfēra attīstās cikliski – ir kā kāpumi, tā arī kritumi. Arī tie nav vienādi un gadās, kad kāds kāpums ir lielāks, bet cits mazāks. Tāpat arī ar kritumiem. Tieši tāpēc ir pieņemts īpaši labos laikus saukt par “zelta ēru”, kamēr sliktos par krīzi. Tieši par to es šodien gribētu arī pierakstīt tieši bodibildinga sakarā.

 

Lou_ferrigno_233
Lū Ferinjo

Par bodibildinga zelta laikmetu tiek saukti 20. gadsimta septiņdesmitie gadi, kad sporta veida virsotnē atradās Arnolds Švarcenegers, bet konkurenci viņam sastādīja Franko Kolumbo, Luī Fernijo, Frenks Zeins. Šo laiku pašlaik atceras kā absolūtu bodibildinga idilli, kad sportisti bija ar ļoti akurātu formu, bez hipermasas utt., vienvārdsakot, izskatījās daudz dabiskāki. Pretstatā šim laikam, tiek liktas mūsu dienas, kad atlēti esot lieli, bezformīgi, kad proporcijas esot atstātas otrajā plānā un visam starpā vēl ir virkne ar atlētiem, kuriem esot lieli vēderi.

Cilvēki no malas vai tie, kuri bodibildingam kā sportam īpaši neseko, protams, tam visam notic, taču es atļaušos šādiem agalvojumiem nepiekrist.

 

Ja mēs skatāmies pasaules galvenā bodibildinga turnīra uzvarētāju ķermeņa parametrus, tad sportistu svara izteiksmē kopš pirmajiem Olimpijas gadiem nekas būtiski nav mainījies. Jā, Larijs Skots bija 94 kg smags (pie auguma 170 cm), bet jau nākošais čempions, Serhio Oliva svēra 111 kg (180 cm), Švarcenegers – 113 kg (188 cm). Jā, tad sākas Kolumbo, Zeina un Dikersona un Bannū laiks, kad uzvarai Olimpijā pietika ar svaru, kas mazāks pat par 90 kg, taču to drīzāk ir jānoraksta nevis uz tā laika tiesāšanas īpatnībām vai tā laika trendu pēc superkvalitātes. Vienkārši tolaik smagsvaru kategorijā (bet tad čempions tika noteikts divās kategorijās – vieglajā un smagajā, pēc tam tiekoties absolūtās kategorijas salīdzināšanā un tās uzvarētājs arī kļuva par “Mr.Olympia” uzvarētāju) nebija izteikti spēcīgu atlētu. Kens Vokers, Robijs Robinsons – kāds tādus vispār vēl atceras? Labi, Maiku Mentzeru, domāju, ka zina vairāki, taču viņi visi bija “robaini”, kamēr Zeins un Kolumbo – daudz pilnīgāki, bez izteikti vājām vietām.

Turklāt, laiks, kad “sīkie” uzvarēja Olimpijā ir zīmīgs ar citu parādību – biežo čempionu maiņu. Jā, Frenks Zeins izcīnīja trīs titulus pēc kārtas, taču laika posmā no 1976. līdz 1983. gadam čempiona godā pabija pieci atlēti. Kāds teiks, ka tas ir normāli – astoņu gadu laikā pieci čempioni.

Iespējams, ka tas būtu normāli kādā citā sporta veidā un citās sacensībās, jo “Mr.Olympia” turnīra pastāvēšanas vēsturē kopā ir bijuši vien 13 čempioni.

Atskaitam šos četrus (piektais ir Arnolds Švarcenegers, kurš atgriezās sacensībās uz īsu brīdi, t.i., jau iepriekš bija izcīnījis 5 titulus) un paliek 9. 9 čempioni 42 gadu laikā (Vidēji viens čempions ar 4.67 tituliem) un četri jauni čempioni 8 gadu laikā (vidēji 2 tituli katram atlētam). Vai tas ir zelta laikmets vai, tomēr, bodibildinga identitātes krīze?

 

lee haney
Lī Heinijs

Kas notika tālāk? Ieradās Lī Heinijs. Šis atlēts uz skatuves kāpa ar 112 kg sava svara izcīnīja astoņus čempiona titulus pēc kārtas. Nedaudz virs 110 kg svēra arī nākošais čempions, Dorians Jeitss, kura dominance iezīmēja deviņdesmito gadu bodibildingu. Abu divu augums ir 180 cm.

 

Kā redzam, tad faktiski, neskaitot to “sīko” periodu, lielākā daļa čempionu bija uzstādījuši zelta standartu – augums +/- 180 cm, svars 110-115 kg. To visu pilnībā sajauca Ronijs Kolmens. Lai arī parasti saka, ka Dorians izmainīja bodibildingu un no viņa laika sākās skriešana pēc muskuļu masas, īstais vaininieks bija Ronijs. 140 kg sausās muskuļu masas uz 180 cm augumu. Deviņdesmito gadu beigas un 21. gadsimta sākums arī iezīmē šo hipermasas laiku, kad uz skatuves patiešām stāvēja MONSTRI, no kuriem pat paliek bail. Džejs Katlers, lai arī bija “tikai” 124 kg smags, turpināja šo masas uzvaras gājienu (viņa augums- 175 cm), taču nebija jau tā, ka Katlers bija varens un neuzvarams, jo 2008. gadā viņu pieveica par 20 kg vieglākais Deksters Džeksons.

 

Labi, kāds teiks, tā visa ir vēsture, tagad, tač, noteikti atlēti ir sasnieguši maksimālo formu kāda vien cilvēkam ir iespējama, viņi ir milzīgi un Švarcenegers pat ziedu laikos būtu divreiz mazāks.

Ronnie7
Ronijs Kolmens

Protams, ka mūsdienu atlētu forma kā tāda noteikti ir daudz attīstītāka. Sākot jau ar kājām, kuras patiešām Ārnijam bija ievērojami mazākas nekā mūsu laiku varoņiem, taču tīri statistiski Fils Hīts, četrkārtējais un aktuālais pasaules labākais bodibilderis, uz skatuves iziet ar mazāku svaru nekā Švarcenegers – 110 kg (175 cm). Kajs Grīns un Deniss Vulfs startē ar 118 kilogramiem (pie auguma nedaudz zem 180 cm). Šons Rodens, Brenčs Vorens turas ap 115 kg. Savukārt Viktors Martinezs vispār ir zem 110 kg atzīmes (109 kg).

 

Jāsaka, ka mūsu dienās “zelta standarts” diži nav mainījies un arī pašlaik atlēti uz skatuves iziet ar 110-115 kg svaru.

 

 

Jā, viņi ir kļuvuši mazliet īsāki un Švarcenegera 188 cm vai, vēl jo vairāk, Ferinjo 196 cm mūsu laikos ir kaut kas ārkārtējs (par garu sportistu uzskata to, kurš ir pārsniedzis 180 cm robežu). Ir mainījušies arī akcenti formai, t.i., kāju apkārtmēri ir palielinājušies ievērojami, sportisti ir kļuvuši daudz kvalitatīvāki savā formā, taču kopumā TOP sportisti pēc saviem parametriem ir ļoti līdzīgi.

 

Mr.Olympia čempioni TOP formā

Parametrs/Sportists A.Švarcenegers R.Kolmens F.Hīts
Svars (kg) 106 134 108
Augums (cm) 188 180 175
Rokas (cm) 56 61 57
Krūtis (cm) 145 147 137
Viduklis (cm) 84 91 76
Augšstilbi (cm) 72 91 76
Ikri (cm) 50 57 51

 

Aplūkojot tabulu var skaidri redzēt, ka faktiski mūsu laiku čempions nav nemaz tik liels un faktiski ir ĻOTI tuvs “zelta ēras” spilgtākajam pārstāvim, precīzāk, Švarcenegers ir tikai mazliet mazāks kā Hīts. Secinājumi? Laikam jau TAD nemaz tik mazi sportisti nebija un TAGAD viņi arī nav nekādi ziloņi.

 

Protams, te var runāt arī par tādiem fenomeniem kā Mamdu Elsbiajs, jeb Lielais Ramijs, kurš uz skatuves kāpj ar 130 kilogramiem, vai Zaks Hans, kurš arī ir izteikts hipermasas virziena bodibilderis. Taču pašlaik šādu atlētu ir kļuvis patiešām maz, tāpēc viņi arī izraisa šādu sajūsmu un apbrīnu, turklāt, nedz Elsbiajs, nedz Hans PRO līgā sevi tā nopietni nemaz arī nav spējuši, pagaidām, pierādīt.

 

Patiesībā visas šīs runas par mūsdienu bodibildinga lielajiem izmēriem ir nokavētas par gadiem 10-15, kad Ronija Kolmena uzdotais tonis lika visiem atlētiem būt uz pusi smagākiem nekā normālos apstākoļos. Nasers El Sonbatijs, Markuss Ruls, Džejs Katlers, Gunters Šlīrekamps, Pols Dilets un vēl virkne ar sportistiem, kas bija reāli MILZĪGI. Tajā pašā laikā bija arī tādi sportisti kā Šons Rejs, Lī Prīsts, Flekss Vīlers, kas propogandēja pilnīgi citu attīstības virzienu.

Faktiski gan jāatzīst, ka līdz ar Katlera aiziešanu no sporta, ir aizgājusi arī mode uz supermasu, precīzāk, viņš bija pēdējais TĀS skolas un TO laiku pārstāvis.

 

Šajā vietā mēs nonākam pie citiem laikiem un daudziem, tajā skaitā pašam Švarcenegram, mūsdienu bodibildings asociējas ar sportistu lielajiem vēderiem, t.i., kad sacensību formā esošajiem atlētiem, kā tiek stāstīts, no ārkārtīgi lielu farmakoloģisko devu lietošanas, palielinās iekšējie orgāni, tajā skaitā kuņģis, un tas “spiežas ārā”, kamdēļ sportistiem esot uz skatuves nepārtraukti vajag sasprindzināt presi, lai neveidotos tāds bumbas efekts.

 

MiIadOB
Zaks Hans

Cik tas atbilst patiesībai? Jāsāk ar to, ka nav neviena zinātniska pētījuma, kas pierādītu to, ka augšanas hormonu, insulīna un anabolisko steroīdu lietošana tiešā veidā veicinātu iepriekš minētos efektus. Otrkārt, par to nevar runāt kā par kaut kādu sistemātisku parādību, jo, tas negadās katrās sacensībās, turklāt “vainīgie” arī mainās, t.i., tie nav vieni un tie paši sportisti. Tas tāpēc, ka lielais vēders rodas nevis no kaut kādiem preparātiem, bet no nepareizas “uzlādes” pirms sacensībām. Ja sportists sāk eksperimentēt, tad organisma reakcija arī ir neparedzama, viens no efektiem – liels vēders (taču tāpat var būt ūdens uzkrāšanās utt.)

Un vēl – iepriekš sportistu vidē bija ļoti populāri uz skatuves taisīt tā saukto vakuumu, t.i., “ieviltk vēderu”, kas arī nebūt ne visiem lika sajūsmā sist plaukstas, jo skats ir ne pārāk dabisks.

 

Ja mēs atgriežamies pie zelta laikmeta bodibildingā. 70tos gadus pieņemts dēvēt par tādiem. Nenoniecinot tā laika sportistus, es uzskatu, ka bodibildinga kā sporta un kā nodarbes zelta laikmets ir tagad. Kāpēc? Sāksim ar to, ka no kaut kādas dīvainīšu padarīšanas bodibildings ir kļuvis par visiem saprotamu nodarbi, visā pasaulē tiek vērtas vaļā aizvien jaunas un jaunas zāles, tajās pašās viesnīcās svaru zāle jau ir pašsaprotama lieta, restorānos var pasūtīt arī sportistiem paredzētu ēdienu. Cilvēki trenējas, bodibildingā kā sportā parādās aizvien jaunas disciplīnas, parādās arī jaunas federācijas utt. Ja vajadzētu noteikt pasaules populārāko sporta veidu (pēc iesaistīto cilvēku skaita), tad bodibildings, ar neskaitāmajiem miljoniem svaru zāļu apmeklētāju noteikti būtu starp tiem. Savukārt pievēršoties sportistu formai, ir acīmredzami, ka pašlaik viņi ir sasnieguši optimālo masas-proporciju attiecību. Vai sportisti var būt lielāki? Jā! Vai viņi var būt kvalitatīvāki? Laikam jau arī jā. BET – Vai viņi var kļūt gan lielāki, gan kvalitatīvāki? Pie mūsdienu iespējām, laikam jau nē. Kaut kas zudīs. Tieši tāpēc mūsdienu vadošo atlētu formu noteikti var saukt par mūsu laikeim maksimāli iespējamo, ņemot vērā visus bodibildinga tiesāšanas faktorus. Tagad ir sasniegts tas līmenis, kad labāk vairs nav kur (atkārtošos – pie pašlaik esošajiem apstākļiem).

TAGAD IR BODIBILDINGA ZELTA LAIKMETS!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *