Atcerēties visu

Kā viens no cilvēka attīstības galvenajiem priekšnoteikumiem ir spēja iegaumēt un vēlāk atkārtot konkrētas kustības, lietas, domas utt. Arī treniņos atmiņa ir svarīga. Tiesa, šoreiz runa ir nevis par atmiņu kā spēju atcerēties vingrinājumu izpildes secību vai darba svarus (lai gan daudzi to tāpat neatceras, tāpēc visu laiku pārprasa treneriem, vai meklē atbildes pierakstu kladēs), bet gan muskuļu atmiņa.

 

Domāju, ka daudzi no lasītājiem ir dzirdējuši par tādu lietu, proti, to, ka, ja cilvēks kādu laiku ir trenējies, pēc tam uz laiku pārtraucis savus treniņus, bet tad atkal atsācis, tad tajā atsākšanas reizē progress ir daudz straujāks nekā toreiz, kad viņš sāka trenēties. Jā, tieši to arī sauc par muskuļu atmiņu. Daudzi lieto šo vārdu, taču līdz galam nezina ko tas nozīmē, precīzāk, nezina pašu muskuļu atmiņas darbības ideju.

 

Lai arī pats fenomens bija zināms jau sen, tādas viennozīmīgas un pilnībā apstiprinātas atbildes kāpēc trenētiem cilvēkiem atjaunot savu formu ir vieglāk nekā netrenētiem, nav. Tomēr, zinātnieki un mediķi pašlaik ir izvirzījuši šādu teoriju. Proti, pamatā tam ir nervu sistēmas treniņš. Kā mēs zinām, tad trenējoties mēs attīstām ne tikai muskuļus, palielinot to masu, bet arī izstrādājam nervu sistēmu, precīzāk, fiziskas iedarbības rezultātā kā pielāgošanās process notiek nervu sistēmas tīkla uzlabošanās, attīstīšanās, lai smadzeņu impulsi pārvarēt konkrēto slodzi daudz labāk nonāktu muskuļos, tādējādi, liekot tiem strādāt. Tieši tāpēc, ja nu kas, spēka sportistiem, kas startē svarcelšanā vai spēka trīscīņa ne vienmēr ir milzīga muskuļu masa (salīdzinot ar bodibilderiem). Viņiem ir vienkārši ļoti labi attīstīta nervu impulsu pārvades sistēma, kas kopā ar pietiekošu muskuļu masu arī dod rezultātu.

 

Līdz ar to, kad mēs trenējamies un attīstām nervu sistēmu, šī darba rezultāti jau nekur nepazūd, jo attīstītā nervu impulsu sistēma jau ir iegūta un tā strādā visu laiku, samazinās tikai muskuļu masa, jo muskuļi, atšķirībā no tiem pašiem taukiem, ir enerģiju patērējoša vienība, kas, bez stimula un papildus uzturēšanas organismam nav vajadzīgi un ir pat traucējoši, tāpēc no viņiem arī tas atbrīvojas.

 

Muskuļu atmiņa gan ir noteikta ar vēl vienu rādītāju, ko tā arī sauc – muskuļu atmiņa. Zinātnieki ir atklājuši, ka muskuļi ir viena no retajām ķermeņa sastāvdaļām, kuros ir iespējami vairāki kodoli. Treniņu laikā, slodzes iedarbībā, šie kodoli arī veidojas.

 

Nepieskaroties pašam mehānismam, kas to nodrošina (par to citā reizē), vienkāršiem vārdiem runājot – jo vairāk kodolu, jo lielāks potenciāls sasniegt lielāku muskuļu masu (potenciāls, tāpēc, ka, kā minēts iepriekš, daudz kas atkarīgs arī no nervu sistēmas un citiem faktoriem).

 

Šajā gadījumā arī ir situācija, ka, lai arī muskuļu masa samazinās, ja tai nav pietiekoša stimula un kairinātāju, tomēr paši kodoli jau nekur nepazūd, tāpēc, atsākot treniņus, “izejas punkts” vairs nav tāds kāds bija vispār sākot treniņus, bet gan augstāks (cik augstāks – atkarīgs no tā kāda forma bija sākumā), taču kopumā saikne ir acīmredzama, proti, jo labākā formā atlēts bija sākumā, jo ātrāk viņš šo formu var sasniegt.

 

Starp citu, ja sportists lieto anaboliskos steroīdus, tad, pretēji daudzu propogandētajam, ka tie dod tikai īslaicīgu efektu, faktiski tā nebūt nav, jo arī farmakoloģijas lietošana palielina kodolu skaitu muskuļu šūnās, tāpēc, kas ir pierādīts vairākos pētījumos, cilvēki, kas kādreiz ir lietojuši anaboliskos farmakoloģiskos līdzekļus, atjaunot savu formu līdz noteiktam līmenim var vēl ātrāk.

 

Nobeigumā gribu piebilst, ka nevajag domāt, ka pastaigājot uz zāli mēnesi vai pat gadu, ir izstrādājusies tāda “muskuļu atmiņa”, ka divus gadus var atkal nestaigāt. Tas ir ļoti lēns process, kura efektivitāte, turklāt, ir atkarīga no paša darba zālē. Proti, ja sākotnēji esi strādājis bez maz vai profesionāla atlēta līmenī, tad arī iekšējie organisma procesi pārkārtojas un ir gatavi dod rezultātu arī pēc pauzes, taču, ja treniņi ir bijuši laiskas izklaides līmenī, tad nekāda atmiņa nepalīdzēs.

 

Vēl viens svarīgs aspekts, bet jau no praktiskās puses, ir tāda, ka smaga darba imitācija atsākot treniņus neuzlabo iespēju ātrāk sasniegt rezultātus. Tā tikai palielina iespēju savainoties. Lai strādātu smagi, organisms ir jāsagatavo, ja iepriekš jūs, iespējams, tupāties ar 200 kg darba piegājienā, tad tas nenozīmē, ka tagad 200 kg ir jāliek iesildoties un jācer uz megarezultātu. Tā tas nenotiek. Visam jābūt samērīgam un pakāpeniskam.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *