Pirtī iesim mēs?

Nezinu kāpēc, taču līdz šim pirts tēmai ir paiets garām, t.i., blogā nav neviena raksta par to vai pirts pēc treniņa ir labi, vai ne tik ļoti labi un vai vispār tā ir vajadzīga. Patiesībā tam gan ir viens visai skaidrs, taču subjektīvs skaidrojums, proti, es pats neesmu nekāds pirts fans, tomēr zinu, ka šis jautājums nodarbina ļaužu prātus, tāpēc ir pienācis laiks pirts tēmai.

 

bench-20563_1920 Kāpēc cilvēkiem vispār rodas šāds jautājums par pirts ietekmi? Pirmkārt, tāpēc, ka jau no seniem laikiem pirts ir pildījusi ne tikai savu funkcionālo uzdevumu, proti, ļaut cilvēkiem nomazgāties, bet tā ir arī bijusi iesaistīta dažādos mitoloģiskos procesos, kas skar gan “vecās ādas nomešanu”, gan izārstēšanos no dažādām slimībām utt. Īsāk sakot – cilvēkiem ir radies priekšstats, ka pirts ir tā sentēvu metode, kas ārstē ja ne visu, tad daudz ko un apšaubīt pirts dziednieciskās spējas nozīmē stāties pretī saviem senčiem.

Otrkārt, pirtis vai saunas pašlaik ir katrā lielākā fitnesa centrā. Līdz ar to, ja jau fitnesa centrā pirts ir, tad, kā domā parasts fizkultūrietis, tam tā ir jābūt, tātad – tas ir labi un tas ir jāizmanto!

Savukārt trešais aspekts kāpēc pirtis tiek sasaistītas ar svaru zālēm un treniņiem – nezināšana par to kas notiek organismā, kas nodrošina muskuļu augšanu vai tievēšanu utt. Tāpēc ļoti bieži cilvēki tic dažādām puspatiesībām.

 

Tomēr, ir arī pozitīvais aspekts, proti, tieši tāpēc ir arī izveidota vietne lielsunstiprs.com, lai šīs puspatiesības vai nu noliegtu, vai novestu līdz patiesības līmenim.

 

Tātad, kas notiek pirtī? Nē, es tagad nedomāju izklaides ar alkoholu un meitenēm, bet gan to, kas notiek pirtī tieši mūsu organismā. Ļoti vienkārši runājot – pirtī mēs apzināti palielinām ķermeņa temperatūru, tādējādi stimulējot noteiktu organisma sistēmu darbību (piemēram, sviedru sekrēcijas) un no tā iegūstam kaut kādu (iespējamo) labumu. Tas arī viss. Nekādas “maģijas”! Precīzāk, šo “maģiju” sauc pavisam vienkāršā vārdā – termoterapija.

 

Tagad, lai būtu uzskatāmāk, apskatīsim tos procesus, kurus piedēvē pirtij kā labus un to kā ir patiesībā, precīzāk, šos procesus apskatīsim no abām pusēm, jo ir jāsaprot, ka pat vislabākajām lietām ir medaļas otra puse.

 

Sāksim ar asinsriti. Palielinoties ķermeņa temperatūrai, paātrinās asinsrite (līdz pat divām reizēm) un, kā rezultāts, uzlabojas muskuļu apasiņošana. Tieši tā arī ir, taču ir jāsaprot, ka asinsrite pati no sevis paātrināties nevar, jo šo “ātrumu” nodrošina “asins pumpis” – sirds. Tāpēc ir jāsaprot, ka līdz ar šo pozitīvo efektu klāt nāk negatīvais – slodzes palielināšanās uz sirdi. Ja vēl pirts/sauna tiek organizēta tūdaļ pēc treniņa, kur arī sirdij ir palielināta slodze, tad ir jāsaprot, ka mēģinot panākt vienu labo efektu, pretējā svaru kausu pusē ir otrs efekts un te nu ir jāspēj izvēlēties kas ir svarīgāk.

Tomēr, runājot nopietni, iet pēc smaga (vai vidēji smaga) treniņa pirtī noteiktai cilvēku grupai var būt pat dzīvībai bīstami.

 

Otrā lieta, ko pieraksta pirtij kā plusu ir “toksīnu izvadīšana” jeb “attīrīšanās”. Tiek stāstīts, ka līdz ar sviedriem no organisma tiek izvadīts viss liekais, tādējādi pirti var izmantot kā detoksikācijas paņēmienu. Arī te viss ir daļēji pareizi. Jā, kopā ar sviedriem no ķermeņa tiek izvadīts šis tas (par to nedaudz vēlāk), taču, ja mēs runājam par detoksikāciju tās zinātniskā izpratnē, tad pirts un svīšana nekādā veidā to nenodrošina un oficiālā medicīna noliedz to, ka pirts varētu tikt izmantota “attīrīšanās” nolūkos.

Par to lieko vielu izvadīšanu – jā, tiek attīrīta āda, bet no ķermeņa izvada liekos sāļus. Tiesa, ir jāsaprot, ka “liekie” sāļi ir tikai apzīmējums, jo ķermenim nav sistēmas, kas nosaka – šie sāļi ir liekie, bet šie jau nē. Tiek izvadīti visi mikroelementi, ko vien var izvadīt. Rezultātā tiek izjaukts elektrolītu balanss un, ja vien cilvēks par to nepadomā un neatjauno, tad pie lielākām slodzēm var zust veiktspēja un pasliktināties pašsajūta.

 

Savukārt tie cilvēki, kuri saka, ka pēc pirts jūtas ievērojami labāk vienkārši ir pakļauti tā sauktajam “placebo” efektam, jo viņiem ir pārliecība, ka pirts tas ir labi un pēc tās ir jājūtas labāk. Turklāt, kas ir zinātniski apstiprināts, apmeklējot pirti cilvēkam var pastiprināti izdalīties endorfīni, jeb tā sauktie laimes hormoni. Tieši šie divi faktori arī nodrošina to patīkamo sajūtu vilni pēc pirts apmeklējuma.

 

Tiesa, līdz šim mēs pirts jautājumus apskatījām tādā teorētiski neitrālā gultnē, neņemot vērā sporta sastāvdaļu, bet tā arī ir svarīga. Kā mēs zinām, tad treniņā organisms tiek pakļauts stresam, kas veicina kortizola, stresa hormona, izstrādi. Savukārt pirts vai sauna arī ir stress mūsu organismam, t.i., palielināta ķermeņa temperatūra (un sviedru sekrēcija ir aizsargreakcija) un arī tas veicina stresa hormonu pastiprinātu veidošanos.

 

Līdz ar to, ar karsēšanos pēc treniņa cilvēks nevis veicina atjaunošanos, bet, gluži otrādi, veicina muskuļu masas samazināšanos, jo kortizols stresa situācijā veicina muskuļu masas noārdīšanos (organisma aizsargreakcija, t.i., jūtot stresu organisms samazina enerģiju patērējošo vienību skaitu).

 

Par muskuļu augšanas un atjaunošanās jautājumiem runājot, ir jāpiemin vēl viens fakts. Tiek runāts, ka pirts veicina muskuļu augšanu, jo atbrīvo tos, silda utt. Nemēģināšu apgāzt šos apgalvojumus, jo pirts patiešām samazina muskuļu tonusu utt. (es gan šaubos vai tas dod manāmu uzlabojumu muskuļu augšanai), taču ir jāņem vēl viens aspekts. Proti, uzturs.

 

latvia-912341_1920Lai arī es neesmu starp tiem, kas uzskata, ka, ja pēc treniņa neapēdīsi banānu un neizdzersi proteīna kokteili, tad uzreiz visi muskuļi pazudīs, tomēr ir šādas tādas likumsakarības, ko var ievērot (tās strādā pie zināmiem priekšnosacījumiem). Te ir runa par “anabolisko logu”, t.i., tām 30-40 minūtēm pēc treniņa, kad vajag uzņemt barības vielas (ātros ogļhidrātus un augstas tīrības pakāpes olbaltumvielas vai aminoskābes). Ja sportists iet pirtī, tad viņš šo laiku ne tikai palaiž garām (nē, nu, protams, var ēst arī sēžot pirtī, bet, tomēr, laikam ne kurš katrs to dara). Turklāt, kā ir parādījuši neatkarīgi pētījumi, tad pie gaisa temperatūras, kas augstāka par 30 grādiem palēninās glikoigēna sintēze jeb, runājot pavisam vienkāršiem vārdiem, bremzējas atjaunošanās procesi.

 

Vēl viena ļoti populāra ideja ir tā, ka ejot pirtī, cilvēks var notievēt. Jāsaka, ka šajā gadījumā viedokļi dalās, taču viens ir pilnīgi un absolūti skaidrs – pat, ja tievēšanas efekts patiešām ir, tas ir tik minimāls, ka vispār nav ņemams vērā.

 

Proti, šeit ir jārunā par diviem procesiem. Pirmais, ko arī visi uzskata par tievēšanu ir saistīts ar to pašu svīšanu, t.i., vēl aizvien cilvēki uzskata, ka svīšana un tauku dedzināšana ir viens un tas pats un, ka sviedri ir tie “izspiestie tauki”. Patiesība ir daudz skumjāka – sviedri lielākoties sastāv no ūdens un tam nav nekādas saistības ar tievēšanu. Jā, pie intensīvas svīšanas cilvēka svars var samazināties, taču tas ir tikai un vienīgi uz ūdens daudzuma rēķina. Tiklīdz cilvēks sāk atjaunot zaudētā ūdens daudzumu (bet tas ir jāatjauno, citādāk ir drauds piedzīvot dehidratāciju, t.i., organisma atūdeņošanos), tā svars atjaunojas iepriekšējā līmenī. Turklāt, tieši svars. Savukārt tievēšana ir tauku īpatsvara samazināšana organismā.

 

Savukārt otrs process uz ko daudzi atsaucas ir saistīts ar vielmaiņas paātrināšanos temperatūras ietekmē. Tiek stāstīts, ka 30 minūtes saunā var iztērēt līdz pat 600 Kcal. Lasot pētījumus, kas ir skāruši šo tēmu ir jāsaka – teorijas, kas tiek piedāvātas, skaidrojot šos procesus ir diezgan pamatotas (teorija balstās uz to, ka tiek panākts stāvoklis, kurā nenotiek ATF sintēze, tāpēc kā enerģijas avots tiek izmantots tauki), taču pats process ir ļoti specifisks un lai panāktu vajadzīgo stāvokli ir, kā saka tautā, ļoti jāpacenšas (piem., tai ir jābūt sausai pirtij, nedrīkst zaudēt sāļus, t.i., svīst utt.). Tāpēc es šo piedāvājumu drīzāk sauktu par teorētiski iespējamo modeli, ko praksē realizēt bez īpašām zināšanām un tehnikas nav nemaz iespējams.

Turklāt, ja pirts patiešām strādātu kā tauku dedzinātājs, tad kāpēc tā nebūtu pasaulē populārākā tauku dedzināšanas opcija? Iegāji ar “riepu” izgāji jau kā žurnālu vāku modele/modelis?

 

Ko var kopumā pateikt par pirtī iešanu un sportu? To var darīt un ik pa laikam, ja vien tas neizsauc krasi negatīvas emocijas un nepatīkamas sajūtas, vajag darīt, taču ir jāņem vērā virkne priekšnosacījumu. Pirmkārt, to nekādā gadījumā nav jādara pēc treniņa (ja vien jūs treniņā patiešām strādājat, nevis tikai aizņemat vietu un izmantojat šo laiku, lai netraucēti pasēdētu mobilajā internetā). Otrkārt, ir daudz jādzer, īpaši piedomājot par elektrolītu balansa saglabāšanu vai atjaunošanu. Treškārt, nevajag stādīt nekādus pasaules rekordus pirtī sēdēšanā. Pat tie, kas piedalās sacensībās nereti no pirts tiek iznesti… arī ar kājām pa priekšu, tāpēc vienmēr ir jāatceras, ka pirts ir instruments, nevis pašmērķis. Ceturtkārt, ir jāsagatavojas šādām procedūrām, jo ieskriet karstumā, pasēdēt minūtes 20 un skriet ārā ir vēl lielāks stress organismam saistībā ar temperatūras izmaiņām.

 

No sevis varu pateikt, ka pirts/sauna fitnesa centrā ir tikpat nepieciešams atribūts kā, teiksim, alpīnistu siena. Jā, it kā jau forši, interesanti, cilvēkiem arī patīk, taču pilnīgi nevajadzīgi no praktiskā viedokļa. Nē, es neesmu pret pirtīm kā tādām, lai jau, taču, ja cilvēks grib iet uz pirti, viņš iet uz pirti, ja uz svaru zāli, tad uz zāli. Savukārt, ja cilvēks iet uz zāli, bet cer vēl pasēdēt pirtī, uzskatot to par baigi labo un vērtīgo ekstru, tad viņš aiz savas nezināšanas ir iekritis fitnesa zāles veidotāju/īpašnieku tīklos, t.i., lieto absolūti ne-obligātu pakalpojumu, turklāt par to pats arī piemaksājot.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *