Veselība sportā

Ļoti daudzi cilvēki, sākot kaut kādas mērķtiecīgas fiziskās aktivitātes, dara to ar vienu mērķi – uzlabot veselību. Sabiedrībā kopumā ir tāds priekšstats, ka muskuļots, smaidīgs cilvēks ir pilnīgi vesels un viņam pilnīgi nekas nekaiš.

 

Tā kā lielsunstiprs.com tiek rakstīta patiesība (vai vismaz tiek atspoguļots tā patiesības daļa, ko par tādu uzskata bloga autors), tad uzreiz jāsaka tā – sports un nopietna fizkultūra NAV veselības veicināšana. Tas nevis palielina/uzlabo veselību, bet gan jūs noliekat uz viena svaru kausa savu veselību, bet uz otra – rezultātu un tikai tas kā jūs nobalansēsiet šos svarus arī noteiks to cik daudz jums būs veselības un kādi rezultāti.

 

doctor-examining-patientUn cilvēki NEDOMĀ par savu veselību! Viņi pieņem to, ka aizejot uz zāli tās JAU kļūs vairāk! Ja es tagad veiktu nelielu aptauju un pajautātu – vai jūs, pirms sākāt iet uz zāli, aizgājāt pie ārsta un veicāt kaut pašus elementārākos izmeklējumus, lai saprastu ko jums var darīt un ko nē? Es domāju, ka tā nav darījis pilnīgi neviens. Nosacīti izdevīgākā situācijā ir tie, kuriem treniņus zālē nozīmēja ārsts, t.i., kaut kādas kaites ārstēšanai. Visi citi… klasiskais variants ir tāds – aizgāja ar draugu/draudzeni un uzreiz kaut ko sāka cilāt. Labi, ja vēl tas draugs kaut ko zina (kaut vai pa forumiem sagrābstījies ziņas), bet ja abi ir nezinīši?

 

Kurš no jums nodod analīzes? Regulāri, lai varētu sekot kas notiek organismā? Ja kāds tāds patiešām atradīsies es viņam vismaz virtuāli paspiedīšu roku. Lai gan, nedomāju, ka cilvēks, kuram nav jau esošu veselības problēmu to darītu.

 

Kāpēc tā ir? Beigu beigās – a kam mēs, fizkultūrieši, trenējamies? Ja mēs trenējamies rezultātam, tad mums ir jāzina kas ar mūsu ķermeni notiek, lai varētu veikt korekcijas un, iespējams, uzstādīt labāku rezultātu. Ja mēs trenējamies priekš sevis, bet tādi ir vairākumā, tad… jā, vispār, interesanti sanāk – trenējamies it kā priekš sevis, bet nekontrolējam to kas tad ar tiem treniņiem notiek.

 

Injured--Squat-and-Deadlift-AnywayBūsim godīgi gan pret sevi, gan pret citiem – ceļot 100, 200, 300 un vēl vairāk kilogramus veselības vairāk nekļūst! Tas ir ķermeņa tests. Cik daudz tas var izturēt? Jā, ķermenis pielāgojas un līdz kaut kādam brīdim arī tur (tieši tas arī ir treniņa mērķis – radīt stresa apstākļus, lai vēlāk jau spētu labāk tiem pretoties), bet sanāk tā, ka viss šis tiek darīts ar vienu mērķi – noskaidrot to robežu, kad ķermenis vairs neturēs. Iespējams, ka kādam liekas, ka te ir par daudz filozofijas vai arī rakstītājs ir apvainojies uz kaut ko (kas gan tā nav), taču tieši tā, saucot lietas īstajos vārdos, tā tas izskatās. Cilvēks trenējas, lai sasniegtu savu maksimālo rezultātu. Taču maksimālais rezultāts vienlaicīgi nozīmē, ka aiz tā jau sākas šī ķermeņa nevarēšana un neturēšana. Savukārt priekšlaicīgi to uzzināt, ka, lūk, šī ir tā robeža… to nevar. Uz ko tad mēs ejam?

 

Kāds teiks – a es visu daru pareizi, kustību tehnika man ir pareiza, gadu laikā noslīpēta, man nekas tāds nedraud! Jā, tehnikas neievērošana, protams, krietni palīdz, taču ir tāda lieta kā prasta materiāla izturība. Liekas, ka inženieriem par to māca un māca arī to, ka katram materiālam ir savas izturības robežas, kuras pārkāpjot, pat ja šis materiāls ir pareizi pielietots, tas neizturēs un plīsīs. Savukārt mediķiem māca to, ka organisms ir ļoti sarežģīts “aparāts” un ir ļoti daudz faktoru, kas nosaka tā varēšanas vai nevarēšanas.

Te prātā nāk klasiskais teiciens par vilkmi, kur problēmas ar muguru sola visiem, jo atklāts paliek tikai laika jautājums (agrāk vai vēlāk). Taču tā var teikt pilnīgi par jebkuru vingrinājumu.

 

doctor-sports-injuryVisas mazās traumas, visi sastiepumi utt., ar kuriem reti kurš kaut ko dara – tas viss beigu beigās sakrājas. “Go hard or go home” vai “No pain, no gain” – lielākā daļa cilvēku nemaz nesaprot šo izteicienu būtību, tāpēc uzskata, ka visādi savainojumi un sāpēšanas ir norma un, vēl trakāk, ka, ja nav kādas vismaz nelielas traumiņas, tad nemaz neskaitās, ka esi trenējies.

 

Atsevišķs stāsts ir par “ķīmiķiem-amatieriem”, t.i., cilvēkiem, kuriem nav nekādu sportisko mērķu, taču ir milzīgas ambīcijas un, visdrīzāk, arī kaut kādi kompleksi, tāpēc viņi pilnīgi nepamatoti sāk lietot stipras iedarbības hormonālos preparātus. Vienkāršāk runājot – lieto dopinga sarakstos iekļautās vielas. Ja cilvēks jau sākotnēji nezināja kādā viņš ir stāvoklī un vai var trenēties, netaisīja analīzes treniņu laikā un izdomā tagad vēl špricēties… . Nē, man nav žēl, nekādā gadījumā, taču ir jāsaprot, ka nekas ne no kā nerodas. Arī lietojot tos pašus anaboliskos steroīdus muskuļi neatnāk no gaisa un nepielīp pie bicepsiem, jo tas ir paša organisma darba rezultāts, taču šis darbs notiek organismam strādājot turbo režīmā.

 

Nez kāpēc nevienam kaut cik adekvāti domājošam cilvēkam neienāks prātā iesēsties pilnīgi nezināmā mašīnā un doties no Rīgas, piemēram, uz Vladivostoku. Bet šie “farmas guru” tieši tā arī dara – nezina neko kas viņiem ir organismā un tik dod virsū… “GĀZI GRĪDĀ!”

 

Es tagad nesākšu spekulācijas par to, ka no sporta farmakoloģijas līdzekļiem atlēti mirst, jo tās ir spekulācijas. Patiesībā mirst nevis no konkrētu preparātu lietošanas, bet gan no šī darba “turbo režīmā”, kad vai nu neiztur kaut kas šādas slodzes vai arī līdz ar muskuļiem sāk tikpat strauji augt kādi audzēji vai attīstīties citas nelaimes, kas bez preparātiem attīstītos vēlāk un lēnāk (jā, tā ir jau iedzimtība un ģenētiskie faktori, t.i., ja ir tāds risks, tad tas paliek).

Taču… paskatieties kas notiek ar atlētiem? Jā, viņi ir miruši visos laikos. Ļoti bieži mirst sportisti. Tomēr, pašlaik viņi kļūst aizvien jaunāki un jaunāki. Kāpēc? Iespējams, ka viss nav tik rožaini kā tiek stāstīts un zirgu devas farmas, kas pašlaik ir modē, ar nav īstais ceļš?

 

athlete-in-doctors-office-on-bike_hBeigu beigās, iespējams, ka kāds to nezina (ceru, ka šīs vietnes regulārie apmeklētāji zina gan), bet tam, kas ir redzams uz bodibildinga sacensību skatuves vai kādās svarcelšanas/spēka trīscīņas/spēkavīru sacensībās nav nekāda sakara ar veselību, vēl vairāk, tie, runāsim godīgi, ir potenciālie invalīdi. Bodibilderi uz skatuves iznāk novārguši, viņi nav normāli ēduši vismaz pāris mēnešus, viņiem ir galīgi sajaukta hormonālā sistēma, viņiem ir pamatīga atūdeņošanās utt. Tāpēc stāsti par to kā aiz kulisēm sportistus vienu pēc otra “atkačā” ātrie nav šausmu stāstiņi. Tā ir realitāte. Savukārt to spēka sporta veidu pārstāvji, kuriem vajag kaut ko celt, lielajā vairumā, ir līdzīgi ar lupatu lellēm. Tāpēc, ka viņiem ir grieztas, šūtas un pāršūtas rokas, kājas, atrautie muskuļi, visādas trūces utt.

 

Piekrītu, sports ir sports, tur svarīgs ir rezultāts un līdzekļu izvēlē tamdēļ ir novērojamas daudzas pārmērības, taču nevajag dzīvot ilūzijās par to, ka šādas traumas un nelaimes var piemeklēt tikai augstas klases sportistus. Jā, viņi ir citā līmenī un ir pakļauti daudz vairāk riskiem, taču, no otras puses, arī parasts fizkultūrietis nereti pārbauda tās savas spēju robežas. Viņam tās, protams, ir zemākas, taču no tā pats process drošāks jau nepaliek. Tepat var runāt arī par visām tām tievētājām, kas, iepriekš dzīvojot pilnīgā gastronomiskā brīvībā, vienā dienā nolemj ievērot IFBB PRO līgas līmeņa atlētu diētu ar cerību, ka, redz, pēc pāris mēnešiem ar tādai pašai/tādam pašam būt! Tas nav ceļš nedz uz rezultātu, nedz veselību!

 

Kāpēc vispār šāda problēma, šāds fenomens ir radies, t.i., cilvēki, kuri paši it kā propogandē “veselīgo dzīvesveidu” (sportojot, atsakoties no dažādām kaitīgām vielām utt.), faktiski neseko tam kas notiek ar viņu organismu? No šī veselības viedokļa raugoties tas ir skaidrojams ar to, ka notiek nepareiza mērķa uzstādīšana. Cilvēki atnāk uz zāli pēc REZULTĀTA, ar domu, ka vajag kaut ko uzkačāt vai nodzīt un tieši tam arī velta visus savus spēkus. Ja tas aprobežojas ar tādu vieglu patrenēšanos, tad riski ir zemi, taču, ja cilvēks grib KARDINĀLI mainīt savu figūru… tad, visdrīzāk, apņemšanās pāraug fanātismā un fanātisms nekādā gadījumā nav labs. Cilvēki kā mērķi izvēlas REZULTĀTU, nevis PROCESU, t.i., sportisko ilggadību.

Cilvēks domā – nodzīšu taukus, ieraudzīšu presi un būšu nenormāli sportisks, veselīgs un skaists. Kādu laiku būsi un pēc tam? Ir divi varianti – vai nu tiks izvirzīti jauni, daudz augstāki mērķi, vai atkal būs visu labo sākumu iznīcināšana, norīšanās utt. Absolūtais vairākums cilvēku treniņos redz REZULTĀTU, nevis PROCESU.

 

Kāpēc vispār šāds raksts tapa? Tāpēc, ka mēs visi ļoti bieži ejam, trenējamies, stādam rekordus un domājam, ka tas viss ir labi, pareizi un tikpat kā nekaitīgi. Savā sportiskajā azartā nedomājam par to, ka tās ir ārkārtīgi lielas slodzes un, lai tādā režīmā varētu strādāt ir rūpīgi jāseko tam kādas izmaiņas notiek (vai nenotiek) organismā. Atkal, velkot paralēles ar auto lietām – ja mēs izdomājam ar mašīnu braukt sacensībās, tad labi apzinamies, ka ar ielas (ikdienas) auto to nevar darīt, vajag veikt uzlabojumus, vajag regulāri sekot auto stāvoklim utt. Ar cilvēku, kurš nodarbojas ar sportu ir tieši tāpat!

 

Beigu beigās – tā ir atbildība pret sevi! Skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka nevienam jūs un jūsu personīgie rekordi nav vajadzīgi.

Ja vien jūs neesat augstas klases sportists, arī nolikt uz viena svaru kausa veselību un uz otra – rezultātu, ar domu, ka “gan jau”, tas ir muļķīgi. Jaunības maksimālismā, protams, visādas domas nāk prātā (gan par savu “nievainojamību” un to, ka visi zini, gan arī par visādiem “mūžīgajiem kursiem” utt.), taču tāpēc šis raksts arī ir tapis – padomājiet ne tikai par jaunu personīgo rekordu, teiksim, vilkmē, bet arī par to, kas būs pēc tam un vai fakts, ka 20-30 gados varēji pacelt 300 kg, 60 gados būs pietiekošs arguments tam, ka gluži pilnvērtīga dzīve varētu arī nebūt.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *