8 gadi bez Dinamīta

Šodien aprit tieši astoņi gadi kopš mūžība ir devies Dinamīts, jeb, kā viņam bija rakstīts pasē, Vladimirs Turčinskis. Taču lielākā daļa viņa atbalstītāju vispirms zināja Dinamītu, bet tikai pēc tam uzzināja kā viņu sauc.

Kāpēc es šodien nolēmu pierakstīt par šo cilvēku?

Ja mēs paprasītu fitnesa zāļu apmeklētājiem, vai ir kāds konkrēts cilvēks, kas viņus ir iedvesmojis sākt trenēties, tad, ja vien respondenti nebūs pavisam jauni, pastāv liela varbūtība, ka daudzi nosauks Arnoldu Švarcenegeru. Es gan nekad tā nedarīšu, jo Ārnijs man bija tikai tāds interesants aktieris, kurš spēlējās ar savu tēlu. To, ka viņš ir pārākais čempions es zināju tik pēc nostāstiem, bet viņa lomu bodibildinga vēsturē sapratu jau tad, kad pats sāku trenēties.

Mani varoņi bija citi. Dinamīts bija viens no viņiem. Tieši viņš bija viens no tiem, kas man, tolaik vēl skolas gaitas tikko sākušam jaunietim, “ielika” apziņu, ka būt lielam un stipram ir visnotaļ labi. Neteikšu, ka viņa piemēram es sāku sekot uzreiz un aizskrēju trenēties, taču tieši tāds Dinamīts bija tas, kuru es varēju saukt par savu tā laika spēka sporta supervaroni.

Kāpēc supervaroni, nevis sportistu? Tāpēc, ka ar viņu man sanāca iepazīties kā TV šova “International Gladiators” dalībnieku. Tie, kas atceras deviņdesmito gadu vidu un Krievijas TV raidījumu piedāvājumu, zina, ka tas tolaik bija viens no gaidītākajiem un skatītākajiem bērnu, pusaudžu un jauniešu, bet, varbūt, arī daļai pieaugušo tāpat, raidījumiem. Tajā dažādu valstu sportisti sacentās visneiedomājamākajās disciplīnās, kurās tika pārbaudīts viņu spēks, izveicība, koordinācija utt. Tas bija kaut kas neredzēts tobrīd un, domāju, būtu ārkārtīgi nepieciešams arī pašlaik.

Sacenšoties Lielbritānijas, ASV, Somijas un Krievijas sportistiem, ikviens mūsu pagalma bērns (meitenes ieskaitot, jo viņas arī skatījās šo raidījumu ar ne mazāku interesi) meklēja favorītus, taču dažādību atbildēs par labāko “gladiatoru” gaidīt nevajadzēja, visi kā viens sauca Dinamīta vārdu.

Vladimirs Turčinskis, kurš iepriekš veidoja veiksmīgu karjeru cīņas sporta veidos, kā arī bija izmēģinājis spēkus mūsu platuma grādiem vēl aizvien eksotiskajā amerikāņu futbolā, bija gladiatoru šova superzvaigzne. Viņš nebija parasts ex-padomijas sportists, kuram galva bija vajadzīga tikai tāpēc, lai viņā liktu ēdienu. Dinamīts, kā izrādījās, bija cilvēks ar divām augstākajām izglītībām un diezgan raibu darba pieredzi ārpus sporta, un, iespējams, tāpēc viņš ļoti ātri saprata ko no viņa gaida raidījuma veidotāji – šovu.

Dinamīts gan tolaik, vērojot raidījumus, gan tagad, tos atceroties, interesants bija ne tikai ar savu brīžiem dominējošo sniegumu filmēšanas laukumā, bet arī ar saviem izgājieniem, kas tādā viegli komiskā, taču pietiekoši nopietnā formā atainoja “Krievijas lāci” – spēcīgu, mērķtiecīgu, tajā pašā brīdī, mazliet neveiklu, bet ļoti azartisku, ne velti viņš saņēma iesauku “Dinamīts”, jo jebkurā brīdī varēja “eksplodēt” un tad pretinieki lidoja kur nu kurais.

Pēc Gladiatoru cīņām Turčinskis turpināja savas gaitas sportā, taču sportā ar šova elementiem, proti, spēkavīru sacensībās – gan kā dalībnieks, kur piedalījās arī “World Strongest Man” sacensībās, kur sadraudzējāas ar mūsu nu jau aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, kā arī dažādās citādās sacensībās un pasākumos, kur uzstādīja dažādus Krievijas un pasaules rekordus, gan kā Krievijas spēkavīru čempionāta organizētājs un vadītājs.

Pēc tam sekoja Vladimira Turčinska augšupeja pa Krievijas šovbiznesa kāpnēm – lomas filmās, TV un radio raidījumu vadīšana, utt. Tiesa, viņš, pretēji absolūtajam vairākumam tā un arī pašreizēja laika sportistu, nebija iedzīts kādos rāmjos, precīzāk, viņš neatražoja “stulbā kačoka” tēlu, gluži otrādi – viņš sevi parādīja kā inteliģentu un ar labu humora izjūtu apveltītu cilvēku. Savukārt tie radio raidījumi, kas tika veltīti džezam un blūzam un ko pats Vladimirs arī vadīja (bez tam, viņš arī bija grupas “Guarana” solists), vispār krasi disonēja ar ierasto spēka sportistu tēlu.

Jā, Vladimirs “Dinamīts” Turčinskis, man, tāpat kā daudziem deviņdesmito gadu bērniem, bija tēls no TV ekrāna, taču ļoti tuvs un saprotams. Tāda cilvēka, kuram talantu pietika gan sportā, gan šovbiznesā, pašlaik televīzijā trūkst. Visi mēģinājumi atjaunot vai nu raidījumus, ko iepriekš vadīja Turčinskis, vai to pašu spēkavīru federāciju, īsti veiksmīgi arī nav bijuši, kas tikai parāda to milzīgo lomu, kāda šajos projektos bija Dinamītam.

Mūsu platuma grādos un ikdienas reālijās, Turčinskis bija tās pirmās spēkavīru-šovmeņu paaudzes pārstāvis, kurš parādīja, ka sportists ar lieliem muskuļiem nav pusstulbs divdurvju skapis. Parādīja, ka iespaidīgs “eksterjers” daudz iespaidīgāk izskatās ar ne mazāk iespaidīgu “interjeru”. Viņš izveidoja tēlu, kuram gribēja līdzināties daudzi – gan puikas, kas pagalmā mēģināja izspēlēt savas gladiatoru cīņas, gan viņa laikabiedri, kas vēlējās sasniegt tikpat daudz. Viņš vienlīdz labi jutās gan gāžot pretiniekus no vairāku metru augstuma, gan velkot kādu vilciena vagonu, gan vadot bērnu vai humora TV raidījumu, gan runājot radio par džeza mūziku. Viņš tiešām daudziem bija piemērs, turklāt tajā laikā – ļoti saprotams un tuvs, jo pēc būtības bija tāds pats kā visi, savēkaos.

Vladimirs Turčinskis nomira 2009. gada 16. decembrī, 46 gadu vecumā, savās mājās. Iepriekšējā dienā viņam tika veikta asins attīrīšanas procedūra, ko viņš veica jau ne pirmo reizi, lai gan, kā pats izteicās pēdējā savā intervijā, kas tapa tajā paša dienā, jutās slikti.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *